Pāriet uz galveno saturu

Kā mīlēt policistus?


Pasakiet man, kā mīlēt un cienīt mūsu policiju, kurus tas vien interesē, kā nokāst pēc iespējas vairāk naudas? Sasodītie muitnieki!!!

Šodien man tika sagādāts nepatīkams pārsteigums "plākstera" izskatā un 30Ls vērtībā par neatļautu apstāšanos 5m no gājēju pārejas. Izrādās ir mainījušies pagājušā gada vasarā satiksmes noteikumi un aiz gājēju pārejas auto novietot vairs nedrīkst. Ja noteikumi jāmaina, viss saprotams. Nav tikai saprotams, kurā brīdī jāpieņem, ka visi, kuri autovadītāja tiesības nokārtojuši senāk, nekā pirms pusgada, zin šo noteikumu izmaiņas faktu? Aptaujājot vairākus paziņas viens teica, ka kaut kur to esot reiz lasījis. Divi teica, ka zin par šīm izmaiņām, jo ir jau paspēti sodīt. Pārējie, ieskaitot tos, kas tiesības ieguvuši pagājušā gadā, uzskatīja tāpat kā es vēl šīs dienas rīta pusē, ka aiz gājēju pārejas auto var novietot jebkādā attālumā. Cik bieži autovadītājiem ir jālasa ceļu satiksmes noteikumi, lai pārliecinātos, vai tie nav mainījušies un jūs no godīga autobraucēja esat kļuvis par bīstamu likumpārkāpēju?

Komentāri

  1. noteikumu nezināšana neatbrīvo no atbildības, ir vērts tos ik pa laikam pārlasīt, vai vismaz izmaiņas. It īpaši, ja seko līdzi presei, tad par šo tika diezgan daudz runāts.

    AtbildētDzēst
  2. Jāpiekrīt anonīmajam. Lai gan autovadītāja apliecība man ir iegūta diezgan sen, par šo noteikumu izmaiņu tika diezgan daudz ziņots masu mēdijos un brīnos, ka kāds par to nezin.

    AtbildētDzēst
  3. Piekristu, ka plaši runāts, bet aptaujājot vairāk kā desmit cilvēkus, par to dzirdējuši bija tikai divi.
    Un ja sods par pārkāpumu, kurš vēl pirms pusgada nebija pārkāpums ir Ls30, tad kāds vēl cits pamatojums ir tik bargam sodam, kā vienīgi naudas kāšana?

    AtbildētDzēst
  4. Noteikumu nezināšana pateišām neatbrīvo no atbildības un to sodu samaksāšu. Bet noteikumu slepenais izmainītājs ir uzskatāms par sitamu mērgli, jo tai informācijai bija jābūt tikpat visaptverošai kā izmaiņām, kas paredzēja tuvo gaismu lietošanu arī dienas laikā.
    Internetā atradu, ka tas bijis rakstīts "Dienas biznesā" un tur komentāros ņekijs Edmunds saka "Mani tikai interesē,kā cilvēki uzzinās par šādām izmaiņām? Vai no šādiem maziem rakstiņiem netā???"

    AtbildētDzēst
  5. Mani līdz ārprātam nokaitināja tie mērgļi, kas ar faking radaru bija noslēpušies Katlakalna ielā pie Slāvu apļa kur uzlikta zīme Zona 30. Nu ibiobitītmatos, ar radu ķert uz 30, tas ir zemiski! Turklāt kā reiz uz Katlakalna ielas tur nav ne remonta, ne kas cits īpaši bīstams.

    Labi gan, ka es esmu pārāk iebiedēts un līdz riebumam ievēroju visus limitus. Pat uz laukiem braucot vairs neskrienu ātrāk par 90... Baisi jau nu negribas skaidroties, maksāt, krāt punktus utt.

    Bet nu tā besī tā kretīniskā uzvešanās.

    AtbildētDzēst
  6. Nu es arī sevišķi necenšos ātruma limitus pārkāpt, bet tomēr whistlers man daudz nervu šūnas ir saglābis.

    Piemēram svētdienas vakarā, kad viss tukšs un kluss no Bauskas ielas pie Salinieka pirms apļa, pie Kemi. Baisi tur tā tika uzlabota ceļu satiksmes drošība, bet nu tas jau ir drusku cits stāsts.

    AtbildētDzēst

Ierakstīt komentāru

Šī emuāra populārākās ziņas

Raksts, kuru labprāt gribētu nepublicēt.

Ainažu slimnīcas skandāla rezultātā nolēmu darīt zināmu savu pieredzi ar šo iestādi, un bērnu psihiatrijas stāvoki mūsu valstī. Tā kā aprakstītais ir noticis pirms gada, faktoloģiski zemāk aprakstītajā varētu būt arī dažas neapzinātas neprecizitātes, bet centīšos :) Garais ievads - mūsu īpašais bērns 2016. gada vidū mūsu ģimenē ienāca audžumeitene, kura bija nesen izņemta no savas bioloģiskās ģimenes un ievietota krīzes centrā. Mums tika raksturots, ka bērnam ir viegli garīgi traucējumi, kā arī uzvedības problēmas. Tas mūs nedaudz satrauca. It sevišķi aprakstā minētais, ka viņa mēdz sev graizīt rokas. Mums nebija bail no garīgi slima bērna, bet gan no tā, vai varam būt droši par saviem, gados jaunajiem pašu bērniem. Krīzes centra psihologs nomierināja, ka meitenei nav pašnāvnieciskas vēlmes, bet nespēja tikt galā ar stresa situācijām, un ka citās valstīs šādiem cilvēkiem terapijas laikā pat piedāvā speciālas "žiletes", ar kurām nevar sevi savainot pārāk nopietni. Izklausīj

Kārena M. Makmanusa "Kāds no mums melo"

Tā kā pasaulē plosās SARS-CoV-2 un daudziem jāsēž mājās, nolēmu padalīties ar kādām grāmatām, ko būtu vērts izlasīt. Parasti man grāmatas lasās ļoti lēni, bet šī izrāvās tempiņā, jo sanāca divas dienas pavadīt pusguļus :) Nepārrakstīšu te tagad anotāciju, kuru var atrast citur. Grāmata ir viegls krimiķis. Sākums šķiet vienmuļš (kā ir ar gandrīz visām grāmatām) tomēr pavisam drīz tā ievelk savā pasaulē. Autorei noteikti milzu atzinības par izvēlēto stilu. Viss stāstījums apskatīts no 4 iesaistīto personu skatu punktiem, vienlaikus saglabājot teksta dinamiku un nav jālēkā kā pa dažādiem stāstiem, gaidot, kad tie savīsies. Vienīgais, kas man nepatīk visos mūsdienu bestselleros ir tā diversity nodeva, ka obligāti jāiekļauj kāda homoseksuāls pagrieziens. Bet, ja neņem vērā šo 21. g.s. klišeju, tad darbs man ļoti patika. Vērtējums: 4/5

Aicinājums uz iecietību

Kas jums pirmais nāk prātā, izdzirdot vārdu Eduards Veidenbaums? Kā gulbji balti padebeši? "Pērkona" dziesmas? Latviešu valoda? Varbūt tas, ka viņš prata 10 valodas? Bet kas jums nāk prātā, ja saku, ka Eduards Veidenbaums bija alkoholķis? Vai viņš tāpēc bija sliktāks dzejnieks un vājāks tulkotājs? Nē, viņš joprojām ir mans iecienītākais latviešu dzejnieks. Tomēr man ir žēl, ka viņš nespēja tikt pāri alkohola varai.Ja nebūtu tās, varbūt viņa mūžs būtu ilgāks par 25 gadiem. Es Veidenbaumu nemīlu tāpēc, ka viņš bija dzērājs, bet dēļ viņa devuma latviešu tautai. Es nevienu cilvēku nekad neesmu vērtējis sliktāk tikai tāpēc, ka viņš tendēts uz attiecībāma ar sava dzimuma pārstāvi. Mani pat tas neinteresē. Zinu, ka man viens labs paziņa it kā esot homoseksuāls, bet es par to nekad ar viņu neesmu runājis, un viņš joprojām ir man labs paziņa. Man reiz priekšnieks bija homoseksuāls daņu uzņēmējs, bet man viņš neriebās tapēc ka viņš ir homoseksuāls. Man riebās viņa pieeja biznesam.