Pāriet uz galveno saturu

Pārdomas tumšā pēcpusdienā

Nē, nu skaidrs, ja cilvēkam iestājas izmisums, tad loģiskā spriestspēja bieži vien samazinās. Un šodien mūsu tauta ir izmisumā, jo nauda vairs no gaisa nekrīt un par neko nedarīšanu nav vairs daudzi, kas grib maksāt lielas algas. Būvniekiem vairs nav vajadzīgi celtnieki ar 3 klašu izglītību un gatera strādnieka darba pieredzi, kam maksāt 500 latu algas. Valsts pārvalde atbrīvojas no profesionālajiem kafijas dzērājiem. Jā tā ir tiešām krīze un izmisums, kad saproti, ja gribi dzīvot, ir smagi jāstrādā. Nez, ko par šo krīzi teiktu mūsu vecvecāki?
Valstī daudzi cenšas izvairīties no nodokļu nomaksas, un pēc tam kliedz, ka viņu nodokļu nauda nepietiek pabalstu maksāšanai. Daudzi savukārt pabalstus uzskata par kaut ko līdzvērtīgu darbā nopelnītai algai (šeit nerunāju par pensijām, kas tiek uzkrātas no darba algas). Ar kādām tiesībām strādājošās mātes drīkst pieprasīt māmiņalgas? Tas bērns tev ir papildu ienākumi, vai kā? Bērnam nevajag to māmiņalgu, bet viņam vajag mammu. Ja mamma strādā, tad kas ir māmiņalga? Bet tagad sākas sašutums, ka strādājošām mātēm šos pabalstus vien apcirps uz pusi, nevis atcels pavisam.

Pavisam godīgi - es no visas sirds cienu Godmani, kurš šajā brīdī dara darbu, kuru, būsim godīgi, šobrīd neviens īsti nevēlas. Jā, vienmēr jau var gribēt, lai izdara vairāk, it sevišķi gulšņājot dīvānā un ar čipšu paku rokā vērojot Domburšovu. Man pat dažreiz gribas, lai Godmanis aiziet un visas tās "bābas" beidzot parāda, ko ir spējīgas izdarīt. Neesmu nekāds politologs un baiss eksperts, bet saeimas sēdes esmu klausījies jau vairāku gadu garumā, cik ir sanācis iespēja. Tādas "bābas" kādas ir pašreizējā valdošo opozīcijā, vēl nekad nav bijušas. Neviena saprātīga argumenta, tikai emocijas un vaimanāšana.

Mēs esam aizmirsuši to, ka augļi ir tādi, kāds ir pie tiem pieliktais darbs. Protams, valdībā sēž daudz dīkdieņu, bet mans mīļākais ministrs (zināms arī kā lielākais dīkdienis) jau tika izsvilpts. Un gan jau sekos arī pārējie. Bet vai mums papriekšu nebūtu jāskatās uz sevi. Ja mainīsimies paši tad mainīsies cilvēki mums apkārt. Mainīsies arī cilvēki kurus ievēlam un viņu motivācijas.

Šodienas mans ieteikums Godmanim būtu sekojošā desmitpunktu programmā:

1. Nomainīt spēcīgu finanšu ministru patreizējā jampampiņa vietā
2. Nomainīt spēcīgu ekonomistu, patreizējā ekonomikas ministra vietā
3. Izrevidēt visu zemkopības un izglītības ministriju
4. Nekavējoties strādāt pie jaunas un lielas elektrostacijas izveidošanas.
5. Nekavējoties ieviest progresīvo ienākumu nodokli, nedaudz samazinot tiem, kam alga uz papīra zem 300, atstāt tāpat, kam alga līdz 1000, palielināt tiem kam virs 1000 ar soli 500Ls
6. Nekavējoties aplikt ar nodokļiem dividendes
7. Drastiskākus sodus par dubulto grāmatvedību.
8. Valstij pārņemt alkohola tirdzniecību - valsts monopols un regulētas cenas.
9. Nodokļu atlaides ražojošajiem uzņēmumiem, kas rada jaunas darba vietas.
10.Palasīt Bībeli, it sevišķi Vecās Derības stāstus par daudzajiem ķēniņiem.

Nu gan jau ka Lielais Ivars, šo visu nelasīs, tomēr pēc ziņu portāla apmeklējuma sagribējās to visu uzlikt uz datorlapas.

Komentāri

Šī emuāra populārākās ziņas

Raksts, kuru labprāt gribētu nepublicēt.

Ainažu slimnīcas skandāla rezultātā nolēmu darīt zināmu savu pieredzi ar šo iestādi, un bērnu psihiatrijas stāvoki mūsu valstī. Tā kā aprakstītais ir noticis pirms gada, faktoloģiski zemāk aprakstītajā varētu būt arī dažas neapzinātas neprecizitātes, bet centīšos :) Garais ievads - mūsu īpašais bērns 2016. gada vidū mūsu ģimenē ienāca audžumeitene, kura bija nesen izņemta no savas bioloģiskās ģimenes un ievietota krīzes centrā. Mums tika raksturots, ka bērnam ir viegli garīgi traucējumi, kā arī uzvedības problēmas. Tas mūs nedaudz satrauca. It sevišķi aprakstā minētais, ka viņa mēdz sev graizīt rokas. Mums nebija bail no garīgi slima bērna, bet gan no tā, vai varam būt droši par saviem, gados jaunajiem pašu bērniem. Krīzes centra psihologs nomierināja, ka meitenei nav pašnāvnieciskas vēlmes, bet nespēja tikt galā ar stresa situācijām, un ka citās valstīs šādiem cilvēkiem terapijas laikā pat piedāvā speciālas "žiletes", ar kurām nevar sevi savainot pārāk nopietni. Izklausīj

Kārena M. Makmanusa "Kāds no mums melo"

Tā kā pasaulē plosās SARS-CoV-2 un daudziem jāsēž mājās, nolēmu padalīties ar kādām grāmatām, ko būtu vērts izlasīt. Parasti man grāmatas lasās ļoti lēni, bet šī izrāvās tempiņā, jo sanāca divas dienas pavadīt pusguļus :) Nepārrakstīšu te tagad anotāciju, kuru var atrast citur. Grāmata ir viegls krimiķis. Sākums šķiet vienmuļš (kā ir ar gandrīz visām grāmatām) tomēr pavisam drīz tā ievelk savā pasaulē. Autorei noteikti milzu atzinības par izvēlēto stilu. Viss stāstījums apskatīts no 4 iesaistīto personu skatu punktiem, vienlaikus saglabājot teksta dinamiku un nav jālēkā kā pa dažādiem stāstiem, gaidot, kad tie savīsies. Vienīgais, kas man nepatīk visos mūsdienu bestselleros ir tā diversity nodeva, ka obligāti jāiekļauj kāda homoseksuāls pagrieziens. Bet, ja neņem vērā šo 21. g.s. klišeju, tad darbs man ļoti patika. Vērtējums: 4/5

Aicinājums uz iecietību

Kas jums pirmais nāk prātā, izdzirdot vārdu Eduards Veidenbaums? Kā gulbji balti padebeši? "Pērkona" dziesmas? Latviešu valoda? Varbūt tas, ka viņš prata 10 valodas? Bet kas jums nāk prātā, ja saku, ka Eduards Veidenbaums bija alkoholķis? Vai viņš tāpēc bija sliktāks dzejnieks un vājāks tulkotājs? Nē, viņš joprojām ir mans iecienītākais latviešu dzejnieks. Tomēr man ir žēl, ka viņš nespēja tikt pāri alkohola varai.Ja nebūtu tās, varbūt viņa mūžs būtu ilgāks par 25 gadiem. Es Veidenbaumu nemīlu tāpēc, ka viņš bija dzērājs, bet dēļ viņa devuma latviešu tautai. Es nevienu cilvēku nekad neesmu vērtējis sliktāk tikai tāpēc, ka viņš tendēts uz attiecībāma ar sava dzimuma pārstāvi. Mani pat tas neinteresē. Zinu, ka man viens labs paziņa it kā esot homoseksuāls, bet es par to nekad ar viņu neesmu runājis, un viņš joprojām ir man labs paziņa. Man reiz priekšnieks bija homoseksuāls daņu uzņēmējs, bet man viņš neriebās tapēc ka viņš ir homoseksuāls. Man riebās viņa pieeja biznesam.