Kāpēc cilvēki netic evanģēlija vēstij?Bieži izskatās, ka cilvēkiem ir kādas intelektuālas rakstura problēmas ar mūsu vēsti. Viņi saka, ka netic brīnumiem, vai arī, ka nespēj salīdzināt Dievu ar ciešanām. Tās ir problēmas galvā.
Problēma ir ar sirdi
Vēstules romiešiem 1. nodaļa norāda uz lielāku pamatproblēmu. Pāvils saka, ka patiesība par Dievu ir atklāta ikvienam. Problēma nav, ka cilvēki nespēj ticēt. Problēma ir, ka cilvēki negrib ticēt. Mēs noslāpējam patiesību par Dievu savā ļaunajā dabā. Mēs nevēlamies ticēt, jo mēs nevēlamies pakļauties. Tā ir sirds problēma.
Tātad cik vien iespējams, lieto intelektuālus jautājumus (mēs tos varētu nosaukt par racionālo apoloģēzi). Bet apzinies vajadzību pēc attiecību apoloģēzes. Mums jārāda cilvēkiem, ka tas ir labi ļauties Dieva valdīšanai (5.Mozus 4:5-8). Mums jābūt par gaismu tautām. Kā teicis Blēzs Paskāls: Pirms pārliecināt cilvēku, ka mūsu vēsts ir patiesa, mums jādara cilvēkos vēlme ticēt šai vēstij.
Un lūdz! Galu galā vienīgi Dievs atdara acis aklajiem.
_________
Ņemts no Tim Chester
Es nevēlos ticēt, jo Dievam nav pārliecinošu pierādījumu, un es negribu sevi mānīt. Ja tu tici bez pietiekama pamatojuma, tev nevajadzētu citus saukt par akliem, jo tā ir akla ticība. Viss pārējais ir tikai mēģinājums apiet šo problēmu, ūdens duļķošana.
AtbildētDzēstEs jau iedomājos, ka tas pēdējais teikums kādu varētu aizvainot, jo var izklausīties augstprātīgs. Bet šis teksts ir vienkārši tulkojums, kas mani, kā kristieti, personīgi uzrunāja. Rakstīts arī vairāk tiem, kuri tic Dievam, un zin stāstus no Jēzus dzīves, kur tieši viņš ir tas, kurš veic dziedināšanu, arī atgriežot redzi aklajiem.
AtbildētDzēstTātad kristiešiem tieši otrādi, ir jāsaprot, ka tas, ka citi netic Dievam, nenozīmē, ka viņi ir muļķi un neko nesaprot.
Bet ar to ticību jau ir tā, vismaz man pārliecinoši pierādījumi nav nekam, ko es pats nevaru sajust vai vismaz eksperimentāli pārbaudīt.
Ja tu tiešām vari pierādīt sava dieva eksistenci ar kontrolētiem eksperimentiem, tas ir lielākais atklājums cilvēces vēsturē, un es ieteiktu neturēt sveci zem pūra. Ja nē, tie ir vienkārši skaļi vārdi. Gribētos arī dzirdēt, kā tu pārbaudi, vai tavas sajūtas nav sevis mānīšana. Ja tu nopietni gribi zināt patiesību, ir jāņem vērā savs maldīgums. Man gan ir aizdomas, ka tu vari piedāvāt tikai aizbildinājumus.
AtbildētDzēstEs taču nesaku, ka varu pierādīt, bet gan ka pierādīšana un ticība ir divas dažādas lietas. Pierādīt vispār vari ļoti maz ko, tikai to, kas šodien eksistē, ko tu redzi un vari aptaustīt. Toties mēs dzīvē uzticamies tik daudz hipotēzēm, iespējamībām un personīgajai pieredzei, kas neiekļaujas standarta formulās.
AtbildētDzēstEs pieņemu, ka tu netici, piemēram, nāriņām, Poseidonam vai meža rūķīšiem. Tajā pašā laikā tava atbilde vienlīdz labi atbalstītu arī ticību tiem. Tā ir vienkārši izvairīšanās, lēts relatīvisms, kuru tu izmanto tikai šādās situācijās. Ja kāds gribētu tev pārdot lidojošo paklāju, tu to neizmantotu, bet būtu skeptisks. Un šī arī ir atbilde, kāpēc daudzi cilvēki negrib ticēt evaņģēlija vēstij. Jūsu pierādījumi un argumenti ir vāji. Cilvēki, kas uztver patiesības meklēšanu nopietni, tādas lietas nesaka un netic nekam bez labiem pierādījumiem. Viņi redz, ka pasaulē ir pārstāvētas tik daudz pretrunīgas pārliecības, ka daļa cilvēku noteikti sevi māna, un nedomā "es jau nu sevi nemānītu". Viņi pakļauj savus uzskatus pārbaudēm un šaubām, kamēr ticīgie padara tieši pretējo par tikumu. Tas nav trūkums manā sirdī, ka es to nepieņemu un negribu sevi mānīt. Mani interesē patiesība, nevis ērti maldi.
AtbildētDzēstNu ar rūķīšiem man personīgā piedzīvojuma nav bijis, ar Dievu gan. No tā atkarīga arī izpratne par patiesību un tās apstiprinājuma avotu. Kas vispār ir universāla patiesība, ja šis vārds pats par sevi mūsdienās velk uz relatīvismu? Mēs taču skaidri saprotam, ka Patiesībai būtu jābūt tikai vienai. Un domāju, ka par šo vienu patiesību mēs visi reiz arī pārliecināsimies. Es neticu, ka tas ir iespējams "individualitātēm".
AtbildētDzēstUn es nebaidos pakļaut savus uzskatus pārbaudēm. Tāpēc laikam arī neesmu katolis :)
Es nesapratu komentāru par individualitātēm, bet aizvietot universālu patiesību ideju ar novērojamām varbūtībām ir lielākais cilvēces sasniegums. Piemēram, iespēja šādi sarakstīties ir tieša tā konsekvence. Universālas patiesības ir izsūtītas trimdā uz aksiomātiskām sistēmām kā matemātika, bet realitātē ir tikai vairāk vai mazāk iespējamas lietas, kuras vienmēr var apgāzt jauni pierādījumi. To sauc par zinātnisko pasaules skatījumu, un tas aicina samierināties, ka var nebūt nekad iespējams uzzināt visa pirmcēloņus, un nesagudrot tāpēc mierinošus maldus.
AtbildētDzēstPakļaut savus uzskatus pārbaudēm nozīmētu būt īpaši aizdomīgam pret lietām, kurām tu varētu gribēt ticēt. Tas nozīmētu ņemt vērā, ka cilvēku reliģiskās pārliecības gandrīz vienmēr nosaka viņu piedzimšanas vieta, un viņiem visiem nevar būt taisnība, tāpēc vismaz daļa noteikti sevi māna. Tas praktiski izslēdz uzticēšanos personīgai mistiskajai peredzei. Tas nozīmē arī to, ka tāds cilvēks nenodarbotos ar aklas ticības apoloģētiku. Piemēram, tu esi kādreiz pievērsies literatūrai par kognitīvajām nosliecēm un dažādiem veidiem, kuros, piemēram, mūsu atmiņa ir neuzticama? Ja tu uztvertu iespēju, ka pats vari sevi maldināt nopietni, tu tā darītu. Parasti gan ticīgie jūtas daudz ērtāk nedomājot par tādām lietām un aicinot citus vienkārši ticēt.
Paradoksāli, bet tie kas vienam ir mierinoši maldi, otram ir vienīgā dzīves jēga. Ja man nebūtu šo "mierinošo maldu", nespēju ieraudzīt kāds būtu kaut viens iemesls nenošauties, vai vismaz zaudēt savu prātu alkoholismā. Zinu, ka lielākai daļai ir pofig, kāpēc viņi dzīvo un kāda no tā visa jēga. Nezinu, kāpēc tā ir, bet mani tāda dzīve neapmierina.
AtbildētDzēstRedzi, viss tevis minētais ir relatīvs, tāpēc man vienīgais kas uztrauc ir, lai dzīvei būtu kaut kāda jēga.
Es neredzu tur nekā paradoksāla. Nav nekāda loģiska iemesla, kāpēc mierinoši maldi nevarētu būt vienīgā dzīves jēga. Paradokss slēpjas relatīvismā, jo tu vienlaicīgi apgalvo, ka kaut kas ir patiess. Vai arī tu pat neapgalvo to un būtībā atzīsti, ka māni sevi?
AtbildētDzēstTu runā par bezcerību, bet es bezcerību redzu ne tikai jēgas trūkumā, bet arī intereses par īstenību trūkumā. Tas ir saprāta pagrimums, ja jautājumos par īstenību tiek iejaukti apsvērumi par personīgo izdevīgumu. Tā ir atbilde, ka labāk būt apmierinātai cūkai dubļos kā neapmierinātam Sokratam. Turklāt tā ir acīmredzami balstīta viltus dilemmā, jo neticīgie katru dienu pierāda, ka reliģijai nav ekskluzīvu tiesību būt par jēgas avotu.