Es nevaru vārdos izteikt, kā man riebjas tā mūsu gaušanās par krīzi. Kāda krīze, johaidī? Krīze ir tā, ka lielākā daļa "modernās" pasaules ir tā atēdusies, ka tauki jau sāk spiest ne tikai jostasvietā, bet nu jau arī uz smadzenēm. Rausēju sabiedrībai krīze būs vienmēr, bet ja šodien par krīzi sāk vaimanāt arī kristieši, tad kļūst vienkārši pretīgi.
Ainažu slimnīcas skandāla rezultātā nolēmu darīt zināmu savu pieredzi ar šo iestādi, un bērnu psihiatrijas stāvoki mūsu valstī. Tā kā aprakstītais ir noticis pirms gada, faktoloģiski zemāk aprakstītajā varētu būt arī dažas neapzinātas neprecizitātes, bet centīšos :) Garais ievads - mūsu īpašais bērns 2016. gada vidū mūsu ģimenē ienāca audžumeitene, kura bija nesen izņemta no savas bioloģiskās ģimenes un ievietota krīzes centrā. Mums tika raksturots, ka bērnam ir viegli garīgi traucējumi, kā arī uzvedības problēmas. Tas mūs nedaudz satrauca. It sevišķi aprakstā minētais, ka viņa mēdz sev graizīt rokas. Mums nebija bail no garīgi slima bērna, bet gan no tā, vai varam būt droši par saviem, gados jaunajiem pašu bērniem. Krīzes centra psihologs nomierināja, ka meitenei nav pašnāvnieciskas vēlmes, bet nespēja tikt galā ar stresa situācijām, un ka citās valstīs šādiem cilvēkiem terapijas laikā pat piedāvā speciālas "žiletes", ar kurām nevar sevi savainot pārāk nopietni. Izklausīj...
man gan liekas, ka arī kristieši ir tikai cilvēki....ne jau viss ir balts vai melns ;) ;) ;)
AtbildētDzēstVaimanāt par krīzi ir melns :P
AtbildētDzēstNeesi aizdomājies, ka arī kristietim var pietrūkt ko ēst, ģērbt, pabarot bērnu u.tml.?
AtbildētDzēstPārāk "man-uzliktas-klapes-uz-acīm" skatījums tev laikam, ja nevari saskatīt elementāru cilvēcību arī starp kristiešiem (mēs neesam PĀRCILVĒKI) labrīt, mosties!