Pāriet uz galveno saturu

Kārena M. Makmanusa "Kāds no mums melo"

Tā kā pasaulē plosās SARS-CoV-2 un daudziem jāsēž mājās, nolēmu padalīties ar kādām grāmatām, ko būtu vērts izlasīt. Parasti man grāmatas lasās ļoti lēni, bet šī izrāvās tempiņā, jo sanāca divas dienas pavadīt pusguļus :)

Nepārrakstīšu te tagad anotāciju, kuru var atrast citur. Grāmata ir viegls krimiķis. Sākums šķiet vienmuļš (kā ir ar gandrīz visām grāmatām) tomēr pavisam drīz tā ievelk savā pasaulē. Autorei noteikti milzu atzinības par izvēlēto stilu. Viss stāstījums apskatīts no 4 iesaistīto personu skatu punktiem, vienlaikus saglabājot teksta dinamiku un nav jālēkā kā pa dažādiem stāstiem, gaidot, kad tie savīsies. Vienīgais, kas man nepatīk visos mūsdienu bestselleros ir tā diversity nodeva, ka obligāti jāiekļauj kāda homoseksuāls pagrieziens. Bet, ja neņem vērā šo 21. g.s. klišeju, tad darbs man ļoti patika.

Vērtējums: 4/5
Etiķetes:

Komentāri

Ierakstīt komentāru

Šī emuāra populārākās ziņas

Raksts, kuru labprāt gribētu nepublicēt.

Ainažu slimnīcas skandāla rezultātā nolēmu darīt zināmu savu pieredzi ar šo iestādi, un bērnu psihiatrijas stāvoki mūsu valstī. Tā kā aprakstītais ir noticis pirms gada, faktoloģiski zemāk aprakstītajā varētu būt arī dažas neapzinātas neprecizitātes, bet centīšos :) Garais ievads - mūsu īpašais bērns 2016. gada vidū mūsu ģimenē ienāca audžumeitene, kura bija nesen izņemta no savas bioloģiskās ģimenes un ievietota krīzes centrā. Mums tika raksturots, ka bērnam ir viegli garīgi traucējumi, kā arī uzvedības problēmas. Tas mūs nedaudz satrauca. It sevišķi aprakstā minētais, ka viņa mēdz sev graizīt rokas. Mums nebija bail no garīgi slima bērna, bet gan no tā, vai varam būt droši par saviem, gados jaunajiem pašu bērniem. Krīzes centra psihologs nomierināja, ka meitenei nav pašnāvnieciskas vēlmes, bet nespēja tikt galā ar stresa situācijām, un ka citās valstīs šādiem cilvēkiem terapijas laikā pat piedāvā speciālas "žiletes", ar kurām nevar sevi savainot pārāk nopietni. Izklausīj
37 komentāri
Lasīt vairāk

Mācītājs dzērumā rupji lamā policistus.

Man arī nepatīk bieži vien policistu rīcība, kas nav īsti godīga, bet pēc likuma it kā ir ok. Tomēr tad, kad nācās samaksāt par sastrēguma apbraukšanu pa gājēju ceļu, sapratu, ka sods par to ir pelnīts un jāmaksā. Kaut arī šai gadījumā zīmi par gājēju ceļu neievēroju un nedarīju to aiz ļauna prāta. Bet nu vienalga. Šajā gadījumā būtu vienkārši jānokaunās un godīgi jāsamaksā tas, kas pelnīts. Alkoholu sevišķi nelietoju, bet ja pieļautu domu, ka man prātā kaut kas notiktu un sadzēries sāktu braukt ar mašīnu, kā rezultātā policija apturētu, tas būtu baigais kauns. Nepazīstu katoļu priesterības pakāpes, bet noprotu, ka prāvests ir tas pats mācītājs. Un es uzskatu, ka Juris Zagorskis ir nodarījis ne jau tik lielu negodu citiem saviem amata brāļiem, bet gan pazemojis Dievu un licis to kaunā. Man gan nav nekāda sakara ar katoļiem un lai jau viņi paši tiek ar šo gadījumu galā. Zinu, ka arī katoļu mācītāju vidū ir ar sirdi un prātu ticīgi mācītāji, kuriem viņu kalpošana nav tikai amats, bet ga
1 komentārs
Lasīt vairāk