Pāriet uz galveno saturu

Kārena M. Makmanusa "Kāds no mums melo"

Tā kā pasaulē plosās SARS-CoV-2 un daudziem jāsēž mājās, nolēmu padalīties ar kādām grāmatām, ko būtu vērts izlasīt. Parasti man grāmatas lasās ļoti lēni, bet šī izrāvās tempiņā, jo sanāca divas dienas pavadīt pusguļus :)

Nepārrakstīšu te tagad anotāciju, kuru var atrast citur. Grāmata ir viegls krimiķis. Sākums šķiet vienmuļš (kā ir ar gandrīz visām grāmatām) tomēr pavisam drīz tā ievelk savā pasaulē. Autorei noteikti milzu atzinības par izvēlēto stilu. Viss stāstījums apskatīts no 4 iesaistīto personu skatu punktiem, vienlaikus saglabājot teksta dinamiku un nav jālēkā kā pa dažādiem stāstiem, gaidot, kad tie savīsies. Vienīgais, kas man nepatīk visos mūsdienu bestselleros ir tā diversity nodeva, ka obligāti jāiekļauj kāda homoseksuāls pagrieziens. Bet, ja neņem vērā šo 21. g.s. klišeju, tad darbs man ļoti patika.

Vērtējums: 4/5

Komentāri

Šī emuāra populārākās ziņas

Raksts, kuru labprāt gribētu nepublicēt.

Ainažu slimnīcas skandāla rezultātā nolēmu darīt zināmu savu pieredzi ar šo iestādi, un bērnu psihiatrijas stāvoki mūsu valstī. Tā kā aprakstītais ir noticis pirms gada, faktoloģiski zemāk aprakstītajā varētu būt arī dažas neapzinātas neprecizitātes, bet centīšos :) Garais ievads - mūsu īpašais bērns 2016. gada vidū mūsu ģimenē ienāca audžumeitene, kura bija nesen izņemta no savas bioloģiskās ģimenes un ievietota krīzes centrā. Mums tika raksturots, ka bērnam ir viegli garīgi traucējumi, kā arī uzvedības problēmas. Tas mūs nedaudz satrauca. It sevišķi aprakstā minētais, ka viņa mēdz sev graizīt rokas. Mums nebija bail no garīgi slima bērna, bet gan no tā, vai varam būt droši par saviem, gados jaunajiem pašu bērniem. Krīzes centra psihologs nomierināja, ka meitenei nav pašnāvnieciskas vēlmes, bet nespēja tikt galā ar stresa situācijām, un ka citās valstīs šādiem cilvēkiem terapijas laikā pat piedāvā speciālas "žiletes", ar kurām nevar sevi savainot pārāk nopietni. Izklausīj

Šūtam, sašūtam, sašūtināmies!

Vakardien Valsts Kontrole atkal nāca klajā ar paziņojumu par pārmērīgiem tēriņiem. Šoreiz tie bijuši LVRTC, kas pārbaudīti. Traki tēriņi un tur vārdam nav vietas bet es par ko citu. Pēc visiem šiem paziņojumiem valsts kontroliele Sudraba tiek celta neiedomājamākā godā, sakot: "Redz, ko viņa atklājisi. Jo vairāk tā atklās, jo mēs atkal tiksim ar šo valsti saulītē." Es gan gribētu teikt, ka rezultāts ir pretējs, jo tautas uzmanība tiek novērta no būtiskā, berot papildu sāli uz jau esošām rētām. Mīlīši, vai tad kādam tas, ko VK paziņo kādā brīdī ir bijis pārsteigums? Vai tad bez šiem kontroles pētījumiem nevarēja redzēt, ka Dienvidu tilts ir stipri pārmaksāts utt.? Tā vietā, lai raudzītos, kā no bedres izkāpt, mēs atkal tiekam mudināti skatīties uz to, cik dziļa ir bedre, kurā esam, kā te smird, un kāds te ir bezceris. Vai jūs atceraties, kad kāds no VK paziņojumiem ir bijis ar tālāk ejošām sekām? Es nezinu nevienu. Bet tauta tik sauc: "Sudrabu par premjeru!" Man šķiet