Pāriet uz galveno saturu

Raksts, kuru labprāt gribētu nepublicēt.



Ainažu slimnīcas skandāla rezultātā nolēmu darīt zināmu savu pieredzi ar šo iestādi, un bērnu psihiatrijas stāvoki mūsu valstī. Tā kā aprakstītais ir noticis pirms gada, faktoloģiski zemāk aprakstītajā varētu būt arī dažas neapzinātas neprecizitātes, bet centīšos :)

Garais ievads - mūsu īpašais bērns
2016. gada vidū mūsu ģimenē ienāca audžumeitene, kura bija nesen izņemta no savas bioloģiskās ģimenes un ievietota krīzes centrā. Mums tika raksturots, ka bērnam ir viegli garīgi traucējumi, kā arī uzvedības problēmas. Tas mūs nedaudz satrauca. It sevišķi aprakstā minētais, ka viņa mēdz sev graizīt rokas. Mums nebija bail no garīgi slima bērna, bet gan no tā, vai varam būt droši par saviem, gados jaunajiem pašu bērniem. Krīzes centra psihologs nomierināja, ka meitenei nav pašnāvnieciskas vēlmes, bet nespēja tikt galā ar stresa situācijām, un ka citās valstīs šādiem cilvēkiem terapijas laikā pat piedāvā speciālas "žiletes", ar kurām nevar sevi savainot pārāk nopietni. Izklausījās drusku šķebinoši, bet vēl vairāk sapratām, ka šādu, emocionāli traumētu bērnu, nedrīkst atdot institucionālai aprūpei, jo tur viņa tiks sagrauta pavisam.
Ģimenē ienākot, meitene bija ļoti noslēgta. Nerunāja gandrīz nemaz. Apkārtējo viedoklis bija - ļoti depresīva. Tomēr palēnām redzējām, ka sāk raisīties sarunas ar mūsu bērniem, kuri patiesībā bija atslēga uz viņas atvēršanos. Bet tas notika ļooooti lēnām.
Grūtības sākās ar skolas laiku. Pāris reizes ievērojām, ka uz meitenes rokām parādījušās kādas jaunas rētas un mēģinājām izsecināt, kas tam ir bijis par iemeslu. Sākās mukšana no skolas. Un tad viss attīstījās lavīnveidīgi. Detaļas neaprakstīšu, jo viņa noteikti šo rakstu lasīs, un tas nav nekas tāds, ko gribētu atkal atcerēties. Svarīgākais ir tas, ka tika iegriezts vāveres ritenis ar cīņu trijās frontēs - cenšanās noskaidrot, kas ar to bērnu vispār notiek; skaidrošanās un paskaidrojumu rakstīšana policijā; un savu bērnu un ikdienas dzīves vadīšana. Sapratām, ka ir kaut kas tāds, kas meitenei rada nenormālu, pat paranormālu trauksmes sajūtu. Bet bija grūtības saprast kas tieši, jo mājās nebija gandrīz nekādas neadekvātas uzvedības. Mums netika izteikts neviens drauds, neviens rupjš vārds, nekas netika dauzīts, plēsts vai mētāts, nekāda ārdīšanās. Brīvdienās braucām kaut kur atpūsties, un viņa bija parasts kluss bērns. Te sākās mūsu pirmā pieredze ar bērnu psihiatriju Latvijā.

Bērnu psihiatrs
Sāksim ar to, ka tad, ja bērnam ir psihiska rakstura traucējumi, nav iespējams aiziet vienkārši pie speciālista, bet tas nozīmē pierakstīšanos rindā. Skaidrs arī, ka ne jau uz bezmaksas vizīti. (vispār jau tas ir iespējams, bet ne pie tiem "svaigākajiem" psihiatriem). Tas varbūt pat ir arī drusku labi, jo tādā veidā meklējām ātrāko vizītes iespēju un nonācām veselības centrā Vivendi pie tiešām profesionālas psihiatres. Ārste jau pirmajā tikšanās reizē teica, ka pamatā izskatās pēc autiska spektra traucējumiem, kas meitenei rada nopietnas grūtības orientēties situācijā, kurā viņa atrodas. Ieteica veikt testus, kuri vēlāk arī ārstes viedokli apstiprināja. AST diagnosticēšana palīdzēja apzināties, kādā veidā šis bērns raugās uz pasauli, bet ne nodzēst ugunsgrēku. Meitenes īpašo vajadzību ignorēšana 12 gadu garumā jau bija sakrājusi n-tos slāņus visa kā cita. Un viņa pati neko daudz pastāstīt nespēja. Rezultāts bija tāds, ka ap novembri mums vairs nebija nekur kur griezties, lai mūsu audžubērnam palīdzētu. Skolā viņu palaist vairs nebija iespējams, bet policija elpoja pakausī ar bērna nodošanu nepilngadīgo pāraudzināšanas iestādē, un lielas daļas apkārtējo cilvēku kluss jautājums - kāpēc jūs bērnu neatdodat atpakaļ? Psihiatres vienīgais ieteikums bija lēns un pacietīgs darbs, bet, lai saprastu kā lai tālāk skolo bērnu, kas no skolas nepārtraukti skrien prom, un kaut kā attaisnotos likumsargiem, mums steidzīgi bija jātiek pie kāda nopietna medicīniska slēdziena. Tad arī kā vienīgais no risinājumiem nāca bērna ievietošana bērnu psihoneiroloģiskajā slimnīcā "Ainaži”. Lai noprecizētu diagnozi un saprastu labāko terapijas veidu. Vismaz tā mēs uz šo raudzījāmies.

Ainaži
Par Ainažu slimnīcu bija dzirdētas ne tās labākās lietas. Bērnus tur sazāļojot utml. Bet nu maz ko cilvēki runā. Internetā mājas lapā viss izskatījās ļoti pieklājīgi. Arī vadītāja pa telefonu bija ļoti pretīmnākoša, laipna, ar profesionālu pieeju. Pirmais iespaids bija ļoti pozitīvs.
Otrais iespaids par kripatu mazāk pozitīvs, jo tā bija pirmā tikšanās ar slimnīcas psihiatru. Bet nu pirmais iespaids bieži mēdz būt maldinošs. Neredzējām, kur viņa dzīvos, jo tajās telpās apmeklētājus nelaida. Pateica tikai, ka no sākuma būs piecvietīgajā istabiņā, bet vēlāk, kad atbrīvosies, pārcels uz divvietīgo. Nedaudz ieskicēšu meitenes īpašās vajadzības kā bērnam ar AST. Viņai ļoti svarīga ir privātā telpa, privātās lietas, mantas, kuras lieto tikai viņa, palielināts jūtīgums pret pieskārieniem, kaut kādām sīkām, taucējošām detaļām, garšām, smakām, troksni utml. Sākums piecvietīgā palātā neizklausījās daudzsološi. Tā nu mēs decembra sākumā savu audžumeitu atstājām Ainažos. Nodomājām, ka labi, jo mums Ainaži tuvāk, nekā Rīga. Būs vieglāk apciemot.
Aptuveni pēc nedēļas, kad gribēju aizbraukt ciemos, slimnīcas vadītāja ieteica pagaidīt vēl nedēļu. Lai iedzīvojas un pierod pie jaunās vides. Pa telefonu meitene izklausījās samērā mierīga un vienaldzīga pret apkārt notiekošo. Visā visumā viss garlaicīgi. Jautāju, ko ārsts, vai kaut ko prasa, vai liek darīt. Atbilde - neko. Ienāk 2x nedēļā, paskatās, paprasa kā iet un aiziet. Lūdza, lai es ar kādu parunājot, lai viņai atļauj lietot pašai savas lietas - zobu pastu, šampūnu, rakstāmos utml. sīkumus. Pati viņa baidoties prasīt (šī bija viena no viņas izteiktajām "īpatnībām" arī mājās - bailes paprasīt ikdienišķas lietas). Solīju, ka visu nokārtošu. Šajā nedēļā slimnīcā meitenei sāka novērot pašagresijas lēkmes.
Pēc nedēļas satikāmies, aizgājām uz Hesīti, ar personālu it kā sarunāju, lai viņai iedod vajadzīgās lietas, jo pati nespēj paprasīt. Viss samērā pozitīvi. Mājās ģimenē gan pārrunājām, cik briesmīgai jābūt sajūtai, ka esi istabā četrās sienās, bez nevienas krāsojamās grāmatas, zīmuļa, ķemmes, našķīša, bez nekā (jo ar to visu kāds kādam kaut ko var nodarīt), kopā ar citiem tādiem pašiem, un nemāki arī paprasīt to, ko tev vajag. Bijām solījuši, ka varbūt uz Ziemassvētkiem jau būs no slimnīcas laukā, bet tagad arī šo solījumu nācās lauzt, jo joprojām notika "novērošana".

Liriskai atkāpei - iedomājieties sevi, ievietotu uz nenoteiktu laiku tukšā istabā, kur jūs novēro, un kur pārējiem istabiņas biedriem ir dažāda rakstura psihiski traucējumi. Kurā dienā sāksiet dauzīt galvu pret sienu, vai mesties četrāpus un riet kā suns? Bet šeit mēs nerunājam par tevi, bet par garīgi traumētiem bērniem. 
 Bērniem istabiņās gan bija iespēja klausīties radio un lasīt grāmatas vai žurnālus. Tika nodrošinātas nodarbības vai telpas, kurās viņi varēja darboties - zīmēt, krāsot, lasīt, klausīties citu mūziku utt., bet mums tās neviens nerādīja, tāpēc nevaram pateikt, cik bieži un kādā līmenī tas tika bērniem nodrošināts. Pēc mūsu audžumeitas stāstītā nopratām, ka šo piedāvājumu viņa ne vienmēr izmantoja - slimnīcas bibliotēkā nebija viņas gaumei atbilstošas grāmatas, no mūzikas aparāta ar austiņām viņai bija bail, tikai no slimnīcas atvestā mandalu krāsojamā grāmata bija nedaudz iesākta. Katrā ziņā tas bija piedāvājums, kas notika kaut kad, kad to piedāvāja personāls, nevis tad, kad sametas skumji vai briesmīgi garlaicīgi.

Situācijas saasināšanās
Pēc nedēļas sazvanījos ar vadītāju. Teicu, ka gribu atkal aizbraukt ciemos un izvest pastaigāties, tomēr pret šādu lietu viņa bija noliedzoša. Pēc iepriekšējās reizes bērns esot palicis nemierīgāks, varot atbraukt ciemos turpat uz vietas, ja ļoti gribas. Tas bija Ziemassvētku laiks. Šī tikšanās bija līdzīga kā apciemojot cietumnieku (ir bijusi arī tāda pieredze). Meiteni atveda telpā, kurā mēs ar sievu varējām viņai iedot dāvaniņas (kuras viņa pie sevis glabāt nevarēs). Viņa bija acīmredzamā nospiedošā medikamentu iespaidā. Neņemos spriest par pamatotību. Lūdza, lai pasakot māsiņai atkal ievērot kādus ikdienišķus sīkumus. Šai epizodei gribu pieskarties sīkāk. Jau iepriekš minēju par grūtībām, kādas raksturīgas mūsu bērnam ar AST. Slimnīcā kārtība ir ļoti strukturēta. Vecāki atnes bērna higiēnas lietas pārzinei, un tās vēlāk pēc vajadzības bērniem tiek iedotas. Zobu tīrīšana vakaros notiek sekojoši - uz paplātes visiem saliktas zobu birstes, katrs paņem savējo un slimnīcas darbiniece visiem rindas kārtībā uzspiež uz birstes zobu pastu. It kā nekas tāds. Bet mūsu meitenei ir ļoti svarīgi sava zobu birste un sava zobu pasta. Viņa pirms slimnīcas to veikalā pati sev rūpīgi izvēlējās. Bet šeit kāds var paķert ne to zobubirsti un pasta tiek visiem viena un tā pati. Lūdzām klāt esošajai darbiniecei, lai mūsu bērnam iedod atsevišķi šos piederumus. Man tas galīgi nešķiet nekas sarežģīts. Bet ne Ainažu slimnīcā, kur nevar atļauties katram bērnam kaut kādus individuālus sīkumus, jo tad jau visi sāks gribēt pa savam. Tā ir aptuvenā doma, kāda tika pausta no slimnīcas personāla puses, tāpēc mūsu lūgums nav izpildāms. Un nebija tā, ka mēs nemēģinājām vairākkārt pierunāt. Tieši šādi sīkumi bija tie, kas mūsu audžumeitai vēl pastiprināja trauksmi, kuru viņa mēģināja novērst ar darīšanu sev pāri, histērijas lēkmēm. Kā to var nesaprast it kā profesionāļi?
Pēc šīs tikšanās mani pārņēma stulba vainas sajūta par to, ko es bērnam esmu nodarījis. Var jau būt pie vainas bija Ziemsvētku laiks, kad mēs sēžam pie gardumu galdiem un priecājamies, kamēr bērns, kurš mums uzticēts, viens cīnās ar saviem dēmoniem, un nav neviens, kas viņam varētu, vai gribētu palīdzēt.

Gaiļezers
Tikšanu prom no Ainažu slimnīcas bērns atrisināja pats - tā, kā mācēja. Pārstāja ēst un dzert, un viņu ar ātrajiem pārveda uz bērnu psihiatrijas nodaļu Gaiļezerā. Pirmais iespaids par Gaiļezera nodaļu bija drūmāks, nekā par Ainažiem. Nolietojušās telpas, māsiņas dzelzs sejām, istabiņā aprakstītas sienas kā no psihodēliskām šausmenēm. Meitene jutās vainīga, ka tā sanācis un lūdzās, lai vedu atpakaļ uz Ainažiem. Toreiz viņa man vēl daudz ko par Ainažos notikušo nebija stāstījusi. Par fiksācijām arī vēl neko nezināju. Solīju, ka vedīšu atpakaļ, tiklīdz ārsti ļaus.
Par laimi Gaiļezerā psihiatre mani pierunāja, ka stāvoklis ir tāds, ka viņai vajadzīga nopietnāka uzraudzība. Es tobrīd nesapratu, kur ir tā atšķirība. Arī viņa par Ainažiem neko sliktu neteica. Un man ļoti negribējās lauzt bērnam doto solījumu.
Īsumā, lai saprastu, kas ar bērnu slimnīcā bija noticis - viņa bija savainojusi sevi tā, ka bija sākušies jau diezgan nopietni iekaisumi no kodumiem, noberzumiem, skrāpējumiem un psihiskais stāvoklis ļoti nestabils. Gaiļezerā mūsu meitene tika raksturota kā vissmagākais pacients. Vide bija diezgan nomācoša. Tomēr istabiņā viņa bija vai nu viena, vai divas meitenes kopā, varēja turēt pie sevis visas savas mantas, cepumus, augļus, drēbes, grāmatas, rakstāmos. Ja dzīvotu tuvāk, mierīgi varētu jebkurā dienas laikā atnākt ciemos turpat istabiņā, kopīgi izbraukt līdz kafejnīcai, pastaigāties utml. Mēs to darījām reizi nedēļā (un tā, diemžēl, bija arī vienīgā reize, kad viņa tika ārā, svaigā gaisā). Un viņa šīs dienas gaidīja.
Gaiļezera klīnikā es uzzināju, ka pastāv tāda fiksācija, jeb piesiešana pie gultas. Tas bija brīdis, kad audžumeita sāka lūgt, lai apsolu, ka nekad uz Ainažiem viņu atpakaļ nevedīšu. Teicu, ka pati taču gribēja, un Ainažu māsiņas neizskatījās tik skarbas utml. Viņa atbildēja, ka te kaut kā labāka sajūta, un vismaz netur tik ilgi pie gultas piesietu, un, ja sienot, tad vismaz atstājot kājas nepiesietas. Ja publiskajā telpā izskanējušās ziņas nav melīgas, tad mūsu bērns Gaiļezerā pagājušā gadā vispār ir bijis vienīgais, kuram tikusi piemērota fiksēšana. Turklāt viņa pati to uzskatīja par normālu, jo Ainažos mēdza atstāt piesietu visu nakti, tā, ka nevar pagrozīties un pagulēt. Un vēl ielika istabiņā, kur cita meitene ļoti bieži naktīs kliedz un skaļi runā (bērnu, kurš īpaši jūtīgi uztver jebkuru troksni). Prasīju, vai Ainažos vēl kādu sēja pie gultas. Atbilde - jā, citus daudz biežāk, daži smagākie gadījumi gandrīz visu laiku bija piesieti. Ja to nesauc par spīdzināšanu, tad kas ir spīdzināšana? Dzīvnieku aizstāvji suņa piesiešanu ķēdē sauc par spīdzināšanu, kur suns var gan staigāt, gan celties, gan gulēt. Turēt bērnu bez kustību iespējām pie gultas ar stundām, tā nav spīdzināšana, bet ārstēšana? Mūsu audžubērns ne reizi pie mums mājās nav ārdījies vai darījis jebko tādu, ka būtu prātā jāienāk jelkādai domai par fiksāciju. Pardon my French, Ainaži nav vieta, kur ārstē mežoņus, bet vieta kur rada mežoņus. Kāpēc bērni draud bēgt no slimnīcas, ja viņiem tur viss tik ļoti patīk? Kāpēc bērnu namos tiek draudēts ar Ainažiem kā soda izciešanas vietu?

Atrodoties Gaiļezera slimnīcā, bērna stāvoklis nepasliktinājās, bet, protams, nebija arī nekāda paradīze zemes virsū. Tā lielākā atšķirība ir reāli strādājošs psihiatru konsīlijs un salīdzinoši atvērtā vide. Lai arī šeit tika piedzīvotas lēkmes ar sekojošu fiksāciju, kuru meitene pat pati mēdza prasīt, uzskatu, ka bez tā arī varēja iztikt. Varēja, ja personāls būtu profesionālāks un iejūtīgāks. Mūsu bērnam tur patika tikai viena māsiņa. Un ziniet kāpēc? Viņa esot bijusi mierīga un tad, kad nāca virsū lēkme, atnāca parunāties un palīdzēja nomierināties, un fiksācija nebija vajadzīga. Divas šādas māsiņas esot bijušas arī Ainažos.

Psihiski slimo bērnu nākotne
Pirms izrakstīšanas no slimnīcas vaicājām psihiatram, kā rīkoties, sūtot uz skolu, jo tā bija galvenā stresa vide iepriekš. Viņa atbilde bija dziļi pesimistiska - tādiem bērniem izglītības sistēma nav paredzēta, viņiem nav nekādas nākotnes. Labākais ko varat darīt, nodrošināt puslīdz normālu aprūpi, jo šādu bērnu nākotne tāpat ir pansionāts. Būtībā bērns tika atklāti norakstīts. Ar šādu attieksmi tādi bērni arī tiek aprūpēti. Piedzīvojām, ka vecā kaluma psihiatri AST vispār uzskata par kaut kādu joku diagnozi (jo Padomju psihiatrijā tāds autisms neeksistēja). Arī mums tika likta priekšā šizofrēnija kā galvenā problēma. Par laimi slimnīcā bija arī psihiatri, kuri šo diagnozi kategoriski noraidīja.

Kopš izrakstīšanas no psihiatriskās slimnīcas vēl nav pagājis gads. Mūsu audžubērns līdz šim nav izdarījis nevienu redzamu paškaitējumu. Ja iepriekš mācības skolā sagādāja nopietnas problēmas, tad šo gadu viņa pabeidza ar labiem un teicamiem rezultātiem klasē, mācās patstāvīgi un ar prieku. Regulāri apmeklē mākslas skolu. Mēs bez satraukuma varam atstāt viņu mājās kopā ar pārējiem bērniem, vai vienu pašu. No rītiem meitene pieceļas pati pirmā, agri, lai citiem nebūtu uz viņu jāgaida vannas istabā. Pēdējos rītos mums vienmēr ir saklāts brokastu galds, kas nekad nav prasīts. Es varu apgalvot, ka mums ir lielisks audžubērns, kurš mūsu ģimenei devis vairāk, nekā mēs varējām iedomāties. Mēs sarunājamies, jokojamies, diskutējam, braucam ceļojumos, darām daudz ko kopīgi. Pirms gada man nekas tāds sapņos nerādījās.
Jā, viņa emocionāli joprojām ir uz ļoti plāna ledus. Jā, viņa katru nedēļu apmeklē psihoterapeitu. Jā, mēs vienmēr savās dabībās ņemam vērā viņas potenciālās sajūtas un izjūtas, kas var atšķirties no mūsējām. Jā, mēs zinam, ka ārēji apstākļi viņu var viegli izsist no līdzsvara. Un šīs atšķirības arī viņa pati ir iemācījusies vairāk saprast un izprast. Es zinu, ka pēc gada daudzas šodienas bažas būs mazinājušās, un arī izdzirdot vārdu "Ainaži" viņai zosāda vairs neuzmetīsies. Un es ticu, ka viņa nedzīvos pansionātā, bet piepildīs to, par ko sapņo kļūt.

Epilogs
Es domāju, ka Ainažu slimnīcas skandālā ir milzum daudz dažādu ielaistu problēmu. Bērnu psihiatrijas līmenis mūsu valstī ir atstāts katastrofālā līmenī. Iedomājieties bērnudārzu, kurā bērnus ikdienā pieskata auklītes, bet divas reizes nedēļā ierodas arī viena audzinātāja. Ainažu slimnīcai ir jānodrošina profesionālu ārstu komanda. Un būsim reāli, visticamāk tas nebūs iespējams, tāpēc šo slimnīcu jāver ciet un atbildība vadītājai ir jāuzņemas - vismaz kā ārstniecības iestāde tā nevar pastāvēt. Garīgi traumētu bērnu nevar izārstēt, ja viņu turpina garīgi traumēt.
Tomēr lielākā vainas daļa jāuzņemas Veselības ministrijai. Tur gan būs grūtāk atrast atbildīgo. Bērnu psihiatrijas nozarē strādājošo kvalifikācija ir katastrofālā līmenī. Labi bērnu psihiatri ir uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmi, un pie viņiem ir milzīgas rindas uz pierakstu. Un tie ir jaunās paaudzes ārsti, ne padomju psihiatrijas skolas audzēkņi. Psihiatrija ir emocionāli neiedomājami smaga nozare. Es nezinu, cik nopelna bērnu psihiatrs, bet algai būtu jābūt tādai, par kuru šausminās visi "Brīvā mikrofona" klausītāji. Šāds cilvēks saņem pietiekami lielu emocionālu spiedienu, lai viņam vēl būtu jāsatraucas par ģimenes uzturēšanu. Steidzami nozarē jāiekļauj jaunie studenti. Šeit vairs nav kur atkāpties, jo tie garīgi slimie bērni nepazudīs ar Ainažu slimnīcas likvidēšanu - viņi ir un vienmēr būs mūsu sabiedrības daļa, par kuru daudziem ir grūti un neērti runāt. Var jau viņus turēt piesietus un prom no citiem cilvēkiem, bet arī viņi ir cilvēki - tādi paši, kā tu un es, un nav pelnījuši pamestību un nolemtību tikai tāpēc, ka tādi nākuši šajā pasaulē.

Komentāri

  1. Labvakar,lieliskais Tēti!
    Gribu pateikt Jums un Jūsu meitenītei,ka viss būs labi!
    Man arī ir pāris diagnozes,pietiekoši smagas.Taču vienmēr ir palīdzējuši tuvie cilvēki,kuri ir bijuši līdzās-atbalstoši un mīloši.Man tagad pašai ir maza meitiņa,darbs,kurš patīk,daudz ideju.Tev arī viss būs labi,mīļā meitenīte!Skaties uz gaismas pusīti!Balto svītru pēc melnās neviens nav atcēlis.Paļaujies,ka esi īpaša un šajā pasaulē vēlama un gaidīta!
    ES TICU,KA SAPRĀTS UN MĪLESTĪBA DZIEDĒS SISTĒMU.
    Ar vislabākajiem vēlējumiem jums un jūsu ģimenei-Elīna.

    AtbildētDzēst
  2. Gandrīz vai grūti noticēt, ka pasaulē ir kāds tik iejūtīgs, gudrs un pacietīgs cilvēks, kas uzņēmies rūpes ne tikai par saviem bioloģiskajiem bērniem, bet kādu, kam šajā pasaulē nepavisam nav viegli. Noliecu galvu!
    Atliek tikai cerēt, ka šādus cilvēkus valsts arī atbalstīs. Nevis tos, kam svarīga vienīgi pašu ērtība un labsajūta.

    AtbildētDzēst
  3. Paldies par atklātību!Jums izdosies!Veselību un mīlestību!

    AtbildētDzēst
  4. Paldies Jums par šo ierakstu - cilvēkiem ir jāzina, kas un kā notiek! nekad nebūtu pat iedomājusies par tik necilvēcīgu attieksmi un apstākļiem.. un paldies par milzīgo uzņēmību un mīlestību, ar kādu esat gatavi rūpēties par šo bērnu! No sirds Jūs un Jūsu ģimeni apbrīnoju.

    AtbildētDzēst
  5. Paldies par uzdrīkstēšanos dalīties! Domāju labs psihoterapeits arī palīdzētu ikdienā! Lai jums viss izdodas! Cerams, ka izdosies izgaismot Ainažu šausmu ainu...

    AtbildētDzēst
  6. Nezinu vai zinat par autisma biedrību Latvijā un tās prezidenti Līgu Bērziņu. Viņi noteikti jums var palīdzēt.

    AtbildētDzēst
  7. Labdien! Zinu gadìjumus, ka AST tiek izærstēts. Tas ir vienkārši un nav nepieciešamas ārstieciskās iestādes. Iesaku paineresēties par tādu lietu, kā taukskābju balanss, tā nozīmi cilvēka veselības uzlabošanā. Ja interesē, varam sazināties, pastāstīšu, ko zinu.Ar cieņu, Dace

    AtbildētDzēst
    Atbildes
    1. Labdien, Dace! Vēlētos uzzināt par taukskābju balansu. Uzrakstiet lūdzu man privāti uz ivarskaln@yahoo.com. Ar cieņu, Ivars

      Dzēst
  8. Labdien ! Paldies par rakstu!
    Jus runajat daudzu simtu salauztu cilvecinju varda un ceru ka jus sadzirdes.
    Jà Lv viss ir lielaks kà Eiropà,misistru algas,tilti utt bet cilveciba ir palikusi talu talu pagatne..
    Un tas lauz cilvekus,lielos un mazos..
    Meitene jums ir ljoti drosmiga un stipra..Pardzivot to visu,savakties un tikt tam pari spej ne katrs..
    Mums gimene nav shadu diagnozu,bet reiz kads musu divgadigais puika atkal ko sastradaja,pec karteja jautajuma VAI TAS IR NORMALI? Izlasot simtiem diagnozu interneta..Aizdomajos kà b7tu ja b7tu un Mes noteikti tapat ka jusu gimene lielie un mazie ietu visi roku rokà,jo mes visi esam NORMALI..Katrs pa savam..Un esam priecigi ka mums ir iespeja dzivot arpus LV un redzet kà tas stràdà dzivè..Mums ir gimenes draugi un vinju 12 gadigajam delam ir autisma paveids..No sakuma domaju ka vnk izlaists berns..kaitinaja..Tad mammai kada bija ieteicis palasit par autismu ..vinja paludza ari man palasit un pateikt ko domaju..
    Un es sapratu ka mea vnk savadak izprotam lietas..un ziniet ko? Mes visa gimene macamies runat ta lai vins justos saprasts..mes neapvainojamies ja vins uzdod "neertus " jautajumus..musu meita vinja vecumà respekte ka vinam ir savs ritms ka kartot mantas un lietas..un mes esam priecigi par iespeju augt un macities!
    Paldies ka dalijaties !

    AtbildētDzēst
  9. Es esmu bijusi līdzīgā situācijā. Man bija Anti NMDA receptoru encifalits, un sākumā uzvedības pazīmes arī bija lidzīgas kā meitenei, tālāk ķīmijterapija, koma un citi. Ārsti arī neticēja, gribēja ievietot pshihiatriskajā slimnīcā, sēja pie gultas utt. Es protams nevaru iedomāties kā tas ir kad bērns izņemts no bioloģiskās ģimenes, ievietots krīzes centrā un ko tas prasa no meitenes bet es viņu savā ziņā saprotu. Izlasot nobeigumu es redzu (arī pēc personigās pieredzes) ka viņai patiesībā ir paveicies ar ģimeni kurā viņa ir nonākusi!!! Lai dziedētu brūces ir nepieciešams laiks. Arī es vēl aizvien esmu emocionāli jūtiga (tāda biju arī pirms slimibas un 3 gadus pēc tās tas izpudās vēl stiprāk). Novēlu visu to labāko un lai veicās PIEPILDĪT SAPŅUS!!!

    AtbildētDzēst
  10. piekrītu epiloga aprakstam , Ainažu psih. neir. slimn. darbinieki noteikti sanem paaukstinatu algu par sarezgitu darbu , kā izrādās vieglak piesiet pie gultas uz 8 stundām.... tāpēc šo slimnīcu jāver ciet un atbildība vadītājai ir jāuzņemas - vismaz kā ārstniecības iestāde tā nevar pastāvēt. Garīgi traumētu bērnu nevar tādā veidā izārstēt

    AtbildētDzēst
  11. Par autistisku bērnu nnelietderīgumu Gaiļezera dakterei nav taisnība. Ir dažāda veida autisms un vienai daļai ir īpaša domāšana un spēja saskatīt lietas, ko daudzi neredz, piemēram, IT nozarē ārzemēs vairāki uzņēmumi ir gatavi maksāt lielu algu šādiem īpašiem darbiniekiem. Ir tikai jāprot atrast un attīstīt katra bērna talantus.

    AtbildētDzēst
  12. Paldies,par baiso realitāti.
    Lasīju,ka ar GAPS diētu ārste Cambell ir izārstējusi savu bērnu,kurš slimoja ar autismu. Te būs saitīte. http://www.doctor-natasha.com/gaps-book.php Jūs darat pasauli labāku.Iveta

    AtbildētDzēst
  13. Paldies par šo rakstu un savu bērnu sapratni! Jūs esat forši! Lai jums izturība, mīlestība un pacietība! Godīgi sakot Latvijā situācija tiešām ir skumja un tai padomju domāšanai kaut kad būtu jābeidzas. Cilvēki ar autismu (autistisko spektru) redz pasauli savādāk un mūsu sabiedrībai tas ir jāpienjem un jāatbalsta. Ceru, ka mēs visi būsim atvērtāki, saprotošāki un mīlošāki! (klusāki, paredzamāki, ievērosim citu personīgo telpu un galu galā būsim izglītotāki!) Beāte

    AtbildētDzēst
  14. Paldies Jums - arī par ierakstu, bet vairāk par to, ko darāt ikdienā!

    AtbildētDzēst
  15. Saprotu par ko jūs runājat, kaut arī tik baismīga pieredze bijusi man nav. Taču ir nācies būt aizkulisēs. Bērnu psihenē labi, televizoru gaiļezerā varēja paskatīties.. Ar mammu īsti sazvanīties nevarēja, bija jāraud lai tiktu pie telefona. Bet tomēr dabūju. Blakus gultā meitene zem matrača slēpa nazi, laikam lai graizītos, man bija bail, kaut dažus gadus pirms biju graizījusies pati. Vista jāēd ar karoti, jo citu darbarīku nav, bet tā tas ir visur.... Vēlāk tvaika ielā esot - zāles krāju atvilktnē un dzēru kad gribējās apdolbīties, tad vairumā. Pīpētavā ap ziemassvētkiem dzērām čefīru... Vienu nakti atveda vienu dāmu piesietu pie gultas. Kad viņu atsēja, viņa mani gandrīz nosita, kad gulēju pienāca man klāt sist ar kulakiem pa galvu un dzina no manis ārā velnu. 4 reizes biju tvaika ielā, nekādas īpašas diagnozes nelika, ko lika, neteica. Zelta dzīve tur nav. Nevienā no tām visām iestādēm. Visiem ārstiem pašiem vajag ārstēšanu. Galvenā diagnoze man bija narkomānija... Velnu man toreiz neizdzina, bet vēlāk gan ar to tanti vienā baznīcā (vēl tagad) pa reizei tiekamies... Piedots, bet reizēm šermuļus uzdzen. Lai Dievs Jēzus Kristus palīdz jūsu meitenei! Mani atbrīvoja no 7g narkomānijas. Viņam nekas nav neiespējams.

    AtbildētDzēst
  16. Liels jums paldies par šo rakstu un par jūsu lielo sirdi un drosmi rīkoties!

    AtbildētDzēst
  17. Lai Dievs dod speku un izturibu Jusu labajos darbos. Fantastiski ir lasit tik drosmigu ricibu. Kaut vairak tadu cilveku, kas var dot ceribu novarta pamestiem berniniem

    AtbildētDzēst
  18. Paldies par rakstu. Tomēr īsti nesaprotu, kā notika tik brīnišķīga un radikāla izmaiņa bērna uzvedībā !Gaiļezera ārsti pēc izrakstīšanās no slimnīcas pat neieminējās par tādām sekmēm, tad šis gadījums būtu jāsaprot kā tāds, kas pārspējis pat ārstu dotās prognozes. Jūsu stāsts dod cerību cīnīties par bērna veselību un nepagurt.Valstī speciālistu ir par maz,privātos pakalpojumus grūti atļauties, pārāk dārgi.

    AtbildētDzēst
  19. Visu cieņu Jums par izturību. Un es patiešām apbrīnoju Jūs un Jūsu ģimeni. Jūsu audžumeitai ir ļoti paveicies, jo viņa sastapusi savus eņģeļus. Nav arī vairāk ko teikt, kā tikai to, ka patiesi lepojos ar šādiem cilvēkiem Latvijā. Par sistēmu jau daudzi ir runājuši un nebūšu oriģināls, bet pilnībā pievienošos Jūsu teiktajam. Lai Jums visai ģimenei pietiek spēka, veselības un izturības. Starp citu, tiem, kuri personīgi pazīst šo ģimeni. Lūdzu uzrakstiet un iesakiet šos cilvēkus tam pašam ''Latvijas Lepnumam'', jo ar šādiem cilvēkiem patiesi ir jālepojas. Ja paši kaut kādu iemeslu dēļ to nevarat, atrakstiet lūdzu uz manu e-pastu: maris.berzins79@gmail.com Apsolos to izdarīt. Var jau būt, ka pati ģimene to nemaz nevēlas (parasti šādi cilvēki nedzenās pēc slavas), taču, manuprāt, tas ir ļoti nepieciešams mūsu sabiedrībai. Kā piemērs, kā paraugs tam, ka var būt arī nesavtīgi cilvēki, kuri kaut ko dara tādēļ ka ir labi ļaudis. Pietiks man te gari rakstīt. Domāju visi tāpat saprata domu. Vēlreiz - vislielākā cieņa un apbrīna no manas puses šai jaukajai ģimenei.

    AtbildētDzēst
  20. Patiesā cieņā par to ko dariet bērnu labā, lai izturība nepamet un visi labie gariņi ir ar Jums.
    Mīļajai meitiņai ...zini - Tu neesi viena...Tu esi īpaša un forša...Tu (un arī mans bērniņš) māci mums dzīvot mīlestībā! ;) Tev, mums un Jums viss izdosies!!!!! :)

    AtbildētDzēst
  21. Iveta un pārējie diētu bullshita komentētāji - lūdzu aizverat mutes un nekad tās neverat vaļā. Gadījumā, ja nu uznāk vēlme palasīt par gaps tad šis ir ievadam: http://angry-chef.com/blog/want-to-see-something-really-scary

    Autoram - visu cieņu, ka ar tik skaidru prātu spējat savaldīt situāciju un vērst to par labu ikvienam. Mans uzskats ir ļoti līdzīgs, ka ar ilgu, pacietīgu un, galvenais, pozitīvu un mīlestības pilnu pieeju var panākt stipri vairāk nekā ar barbariskām metodēm un vienaldzību izmetot mēslainē dzīvus cilvēkus (bērnus).

    Novēlu spēku un ticību tam! Meitenei ir ļoti paveicies ar jums!

    Ivars

    AtbildētDzēst
  22. Kaut visi šie labie cilveki dalītos ar saviem stastiem! Jo šādi stāsti iedrošina "parastos" mirstigos pieņemt lēmumu kļut par audžuvecākiem. Iesākumā tikt galā ar veseliem, bet bērnu namos vecāku mīlestību nejutušiem berniem. Dot SAVU dzīvi. Dot mīlestības sajutu. Dot parliecibu, katram ir dota iespēja but labam cilvekam. Un, iespējams, slimo vientuļo bernu bus mazak. Bet iespejams arvien vairak ģimeņu saņemsies glābt mūsu bērnus!

    AtbildētDzēst
  23. Liels paldies par rakstu. Juus esiet briiniskiiga gimene un zinu, ka jums viss izdosies. Esiet pacietiigi, jo patiesiibaa beerni ar autismu ir apdaavinaati tikai jums jaaatrod tiesi taa stiiga meiteniitee, kura vinai padodaas un patiik, un jaattiista. Par Ainaziem nevaru pateikt neko labu, jo arii mans deelins tur kaadreiz atradaas un zinu cik vins bija iebiedeets un nekad peec pastaigas negribeeja tur atgriezties. Lai jums viss izdodas!

    AtbildētDzēst
  24. Man pašai ir dēls ar īpašām vajadzībām. Esam gulējuši gan Jelgavas Gintermuižā, gan Ainažos, gan Gaiļezerā. Ainažos mans dēls nogulēja četru mēnešus. Un pašlaik, kad nāk virsū lēkmes, man pietiek pieminēt, ka zvanīšu un vedīšu uz Ainažiem, lai mans dēls tūlīt pat nomierinātos. Dēls bieži minēja, ka ticis piesiets par sodu, jo nav ēdis. Personāls to noliedza. Bet kāpēc bērnam būtu jāstāsta tādas lietas, ja tas nenotiktu. Bērnam bija nemitīgi pušumi, strutojošas brūces. Pēc Ainažiem bērnam bija ēšanas traucējumi. Tikai tagad (pagājuši trīs gadi) viņš sāk kaut cik normali ēst.
    Nemitīgi saskaros ar problēmām veselības sistēmā. Psihiatri ir tikai par naudu. Lai spētu palīdzēt savam bērnam, mums ir jāapmeklē ģimenes psihiatrs, smilšu terapija utt. To visu es maksāju pati. Vastij šie bērni nav vajadzīgi. Speciālistu nav. Gaiļezerā nemitīgi trūkst speciālisti, jo ir mazas algas.

    AtbildētDzēst
  25. Raksts sapigs un reize iepriecinoss par to ka dazreiz audzuberniem gadas ari vecaki kuriem tiesam rup.
    Vairak gan par psihoterapiju gribeju piebilst, pirms daziem gadiem velejos macities psihoterapiju un saprato ka to Latvija nedarisu jo psihoterapeitiem jaunajiem nemaz nav iespejams dabut darbu(runaju ar studentiem un pazinam), nevienu jauno nevelas nemt, daudzi jaunie parkvalificejas vai strada ka skolas psihologi, pati aizbraucu uz arzemem macities so profesiju jo zinaju ka arzemes bus ari darba iespejas.
    Domaju vienkarsi butu vairak jaspiez uz jaunu standartu ieviesanu, visa psihoterapijas nozare.

    AtbildētDzēst
  26. Protams, ka ir lietas, kas jāuzlabo Ainažu slimnīcā, bet, lai teiktu, ka jālikvidē, tas ir par skaļu. Pamēģiniet paši savaldīt cilvēku, kuram nekādu robežu nav. Nedrīkst riskēt ar citu un tā paša bērna dzīvību. Un, jūs tagad domājat, ka valstij pēkšņi izdosies piesaistīt vairāk darbiniekus? Un, kur ārstēties šie bērni, ja likvidēs Ainažu psihoneiroloģisko slimnīcu?

    AtbildētDzēst
    Atbildes
    1. Vai tad tur ārstē? Tur taču izolē no sabiedrības!

      Dzēst
  27. Jūs esat izcila vecāka piemērs. Novēlu jums spēku un izturību. Paldies, ka Jūs padarāt šo planētu kaut vai mazliet labāku priekš tiem, kuri paši par sevi nespēj parūpēties.

    AtbildētDzēst
  28. Pec loti smaga personiga zaudejuma aizmuku no Latvijas un pec vairaku gadu emocionalam cieshanam un pasharsteshanos (ar marihuanh, alkoholu un noliegumu) attapos stresa klinikaas (neviens taas nesauc par psihiatrisjajam slimnicam) ar diagnozi pec kuras arsteshanas iemacijos atlabt un dzivot pilnvertigu dzivi. Manaa ne tik priecigajaa pieredzee man jasaka - arzemees slimnicaas nevienu nefiksee. Aatraa palidziba nofiksee pa celjam uz slimnicu, bet slimnicaa - nee. Psihiatrijas butiba ir noteikt diagnozi un arstet ar zaaleem parak neiedzilinoties sihologiska rakstura paarrunaas. Psihiatrs ir arsts ar zalju izrakstishanas tiesibam un neaizraujas ar biezhu runashanu. Cilvekiem ar emocionalam traumam (un ari gariga rakstura diagnoze var but jauna trauma) ir nepiecieshama ari rubashana - psihoanalize - un tam ir cits specialists - psihologs.
    Lai tiktu pari tam ko dzive piesprlejusi vislabak iet pue abiem specialistiem - pie paihologa lai izrunatos un pie psihiara lai butu droshibaa, ka tadas vai citas zaales ir vai nav nepiecieshamas.
    Man zhel ka latvijaa attieksme pret cilvekiem ar gariga rakstura problemam (un jo ipashi berniem) ir tik necilveciga. Pec lasiitaa jasecina, ka tas kas notika ar mani Latvijas veselibas apeupee mani butu novedis pie pashnavibas. Cilveciga garigaa aprupe arzemes mani ir uzlikusi uz pekaam, esmu ar pilnvertigu dzivi (darbs, ginene, saturiga nakotne) Varbut latvojaa pie vainas Tabu vai necilvecigums.
    Gimene - malachi ka par savers audzumeitas veselibu cinijushies. Un audzumeita- meitenit, ja tu lasi, novelu tev veselibu un izturibu. Atceseloshanaas ir process un darbs ar sevi, ticiba sev un aplartejo atbalsts. Katra diena ir uzvara un lai tev viss izdodas! :)

    AtbildētDzēst
  29. Liels paldies Jums par rakstu, tas, cerams, daudziem individuāli palīdzēs savā ikdienas cīņā ar dzīves grūtībām, kā arī sabiedrībai labāk saprast, kas īsti notiek un uzņemties kopēju atbildību. Lai Jums spēks un izturība! Lūkošu Jums privāti uzrakstīt uz epastu, kas augstāk minēts.

    AtbildētDzēst
  30. Manam bērnam ir diagnosticēts autisms! Vēl pirms tam domājām atgriezties Latvijā , lai mūsu bērni varētu izbaudīt skolu , bērnību kāda mums bija.. bet tad mēs sākām saprast , ka ja viņš nesaņems attiecīgu palīdzību un uzmanību , kas viņam būs nepieciešama skolā mēs dabūsim beigt arī kādos Ainažos utt. Tieši šā iemesla dēļ mēs neatgriežamies Latvijā - tagad mazais sāks iet skolā te, te katrā skolā ir atbalsta skolotājs - brīvi pieejams ikvienam , kam vajag, ir arī palīgs bērnam, kas rūpēsies par viņu skolā kā arī neviena skola nepateiks - ziniet , viņam te īsti nav vietas..Kā arī ir speciālās klases parastā skolā.. vnk klase kur ir tikai 6 bērni, bet viņi nemitīgi tiek integrēti lielajās klasēs..
    Mums gan ir vieglāks gadījums kā tika aprasktīts rakstā, bet tāpat.. Ko es varu teikt - ja esi speciālists tad māci un palīdzi bērnam, mūsu bērns tagad gāja speciālā klasē, viņam ir iemācīts viss ar ko mēs īsti netikām galā - komunicēt, pašaprūpi, pašsavaldīšanos, sociālās iemaņas, saprast un pārvarēt (uztvert vieglāk) skaņas, būšanu starp cilvēkiem, smaržas utt.. -kā arī protams rakstīt, zīmēt , klausīties utt.. Bērns attīstās, bērnam patīk skolā, visi ir saprotoši, iejūtīgi.. 'Baidos , ka Latvijā - īpaši mazpilsētā mums būtu pateikuši jau sen, ka Jums te vietas nav..un kur iet , ko darīt?!

    AtbildētDzēst
  31. Strādājošajiem psihiatrijā katru gadu jāveic profesionālā pārbaude, tas ir viss ko es tur redzu. Jo ja profesija ir tik smaga un uzliek tādu atbildību, nepieciešama 100% pārliecība, ka psihiatrs nav vardarbīgs . Diemžēl no aktīvajiem psihiatriem viņu viedokļiem gan presē, vai televīzijā skaidri var saskatīt citāts: Profesionālas deformācijas. Acīmredzami šī nozare Latvijā ir kroplīga un kropļojoša.

    AtbildētDzēst
  32. Paldies vecākiem par mīlestību un dalīšanos! Meitenei lai izdodas viss iecerētais! Bet Ainaži jāslēdz ciet! Tur jau vesels clvēks sajuktu prātā! Kāda ārstniecības iestāde! Ātrā prātā sajukšanas iestāde. Veselības ministrija - par ko mēs jums maksājam algas???

    AtbildētDzēst

Ierakstīt komentāru

Šī emuāra populārākās ziņas

Kāpēc Ilmārs Mežs priecājas?

Iedvesma šim rakstam man nāca pēc mūsu zināmākā demogrāfa Ilmāra Meža ieraksta Twiterī.
Latvijā šg sept.dzimuši 1952, miruši 2321. Šogad dzimstība 6% lielāka kā pērn, un 17% lielāka kā 2011.g. Uzlabota demogr.politika nes augļus
— ILMĀRS MEŽS (@demografs) October 20, 2014 Protams ir pacilājoši domāt par dzimstības pieaugumu, tomēr papētot situāciju un statistiku rūpīgāk, jāsecina, ka šī paziņojuma optimisms ir absolūti nepamatots. Turklāt no demogrāfijas pētnieka pat apbrīnojami neprofesionāls. Zemāk paskaidrošu, ko es ar to domāju.

Demogrāfiskais dzimstības rādītājs, kuru vērojam šodien, pavisam tieši ir atkarīgs no šī rādītāja pirms aptuveni 25 gadiem. Tāds ir aptuveni vidējais jauno vecāku gadu skaits mūsu valstī. Bez tā arī ir citi lielumi, bet tomēr šis rādītājs ir tas, kurš parāda prognozējamo tendenci, ja vien nav bijuši kari, globālas katastrofas, masveida imigrācijas vai emigrācijas. Mūsu gadījumā ir notikusi lielas iedzīvotāju daļas emigrācija, kas demogrāfisko situāciju pad…

Aicinājums uz iecietību

Kas jums pirmais nāk prātā, izdzirdot vārdu Eduards Veidenbaums? Kā gulbji balti padebeši? "Pērkona" dziesmas? Latviešu valoda? Varbūt tas, ka viņš prata 10 valodas?
Bet kas jums nāk prātā, ja saku, ka Eduards Veidenbaums bija alkoholķis? Vai viņš tāpēc bija sliktāks dzejnieks un vājāks tulkotājs? Nē, viņš joprojām ir mans iecienītākais latviešu dzejnieks. Tomēr man ir žēl, ka viņš nespēja tikt pāri alkohola varai.Ja nebūtu tās, varbūt viņa mūžs būtu ilgāks par 25 gadiem. Es Veidenbaumu nemīlu tāpēc, ka viņš bija dzērājs, bet dēļ viņa devuma latviešu tautai.



Es nevienu cilvēku nekad neesmu vērtējis sliktāk tikai tāpēc, ka viņš tendēts uz attiecībāma ar sava dzimuma pārstāvi. Mani pat tas neinteresē. Zinu, ka man viens labs paziņa it kā esot homoseksuāls, bet es par to nekad ar viņu neesmu runājis, un viņš joprojām ir man labs paziņa. Man reiz priekšnieks bija homoseksuāls daņu uzņēmējs, bet man viņš neriebās tapēc ka viņš ir homoseksuāls. Man riebās viņa pieeja biznesam. Man…