Pāriet uz galveno saturu

Pārdomas par vakardienas KNL

Vakar nejauši sanāca atkal noskatīties "Kas notiek Latvijā". Nu ne visu raidījumu, bet tas, ko redzēju, rosināja nelāgas pārdomas. Uzreiz jāsaka, ka es nepiederu pie skeptiķiem, kas visu kritizē un pie katras savas problēmas piesauc "zelta tiltu". Tilts bija Rīgā vajadzīgs, tāpat kā uzskatu, ka arī bibliotēka ir jāceļ. Tikai jautājums ir par to, cik tas maksā. "Dienvidu tilta" gadījumā, naudas izšķērdēšana spiežas laukā pa visām vīlēm. Es savulaik esmu būvniecībā strādājis pie ļoti lieliem projektiem un zinu, ko runāju. Vakardienas diskusija bija apliecinājums tam, ka manas aizdomas par finanšu izlietošanas caurumu ir bijušas pareizas. Un šīs aizdomas apstiprināja bijušais RD fin. dep. vadītājs Raimonds Krūmiņš.
Tātad shēma ir sekojoša.
1. Vajag tiltu.
2. Uz būvniecību paredzēts pamatīgi uzvārīties, tāpēc Rāvis un citi lielākie būvnieki norunā mesties kopā, lai nebūtu nekādas cenu spiešanas uz leju.
3. Konkursam tiek "sarunāts" kāds horvātu būvnieks, kurš piedāvās drusku augstāku cenu.
4. Tiek "sarunāts" un noslēgts līgums, kas neuzliek praktiski nekādu atbildību uz celtniekiem (Nav inflācijas risku, līguma laušanas risku, atbildības tilta ieliekšanās gadījumā utt.).
.
.
..n Tilts ieliecas, pofig ka izskatās, spečuki saka, ka esot jātur. Ja kāds grib ka tiek labots, lai maksā.

Man ir bijusi tā (ne)laime ar Rāvja kungu tikties un varu viennozīmīgi teikt, neesmu saticis otru tik iedomīgu cilvēku. Saprotu, ka nauda viņam ir vairāk nekā saprašana, bet kad tikos ar viņu, biju kopā ar investoru, kura rocība noteikti ir lielāka. Toreiz mani dāņu investori bija vienkārši šokā, par šo cilvēku. Un TV viņš lepojas, ka tiltu uzcēluši mūsu pašu celtnieki. Varbūt vienkāršam TV vērotājam tas arī liktos kaut kāds pluss, bet normālā situācijā arī ārvalstu celtnieks, ļoti iespējams, izmantos vietējos apakšuzņēmējus. Vienīgais vietējais, kas uz pasākumu labi uzvāra ir Rāvis, mainot Bentlijus uz Aston Martin utt. Un man jau ir sajūta, ka kamēr Rīgas attīstības projektu izpildē figurēs vārds Guntis Rāvis, tikmēr ne vienu vien "zelta tiltu" redzēsim. Nākošais projekts, cik noprotu, ir Rīgas lidostas ēka.
Kopumā Domburs labu tēmu pacēla, bet nevarēju līdz beigām noskatīties, atkal redzot to cilvēku savā elementā un saprotot, cik viss šis celtniecības bizness joprojām pie mums ir netīrs. Varbūt labi, ka nu esmu no tā visa prom.

Komentāri

Šī emuāra populārākās ziņas

Raksts, kuru labprāt gribētu nepublicēt.

Ainažu slimnīcas skandāla rezultātā nolēmu darīt zināmu savu pieredzi ar šo iestādi, un bērnu psihiatrijas stāvoki mūsu valstī. Tā kā aprakstītais ir noticis pirms gada, faktoloģiski zemāk aprakstītajā varētu būt arī dažas neapzinātas neprecizitātes, bet centīšos :) Garais ievads - mūsu īpašais bērns 2016. gada vidū mūsu ģimenē ienāca audžumeitene, kura bija nesen izņemta no savas bioloģiskās ģimenes un ievietota krīzes centrā. Mums tika raksturots, ka bērnam ir viegli garīgi traucējumi, kā arī uzvedības problēmas. Tas mūs nedaudz satrauca. It sevišķi aprakstā minētais, ka viņa mēdz sev graizīt rokas. Mums nebija bail no garīgi slima bērna, bet gan no tā, vai varam būt droši par saviem, gados jaunajiem pašu bērniem. Krīzes centra psihologs nomierināja, ka meitenei nav pašnāvnieciskas vēlmes, bet nespēja tikt galā ar stresa situācijām, un ka citās valstīs šādiem cilvēkiem terapijas laikā pat piedāvā speciālas "žiletes", ar kurām nevar sevi savainot pārāk nopietni. Izklausīj

Kārena M. Makmanusa "Kāds no mums melo"

Tā kā pasaulē plosās SARS-CoV-2 un daudziem jāsēž mājās, nolēmu padalīties ar kādām grāmatām, ko būtu vērts izlasīt. Parasti man grāmatas lasās ļoti lēni, bet šī izrāvās tempiņā, jo sanāca divas dienas pavadīt pusguļus :) Nepārrakstīšu te tagad anotāciju, kuru var atrast citur. Grāmata ir viegls krimiķis. Sākums šķiet vienmuļš (kā ir ar gandrīz visām grāmatām) tomēr pavisam drīz tā ievelk savā pasaulē. Autorei noteikti milzu atzinības par izvēlēto stilu. Viss stāstījums apskatīts no 4 iesaistīto personu skatu punktiem, vienlaikus saglabājot teksta dinamiku un nav jālēkā kā pa dažādiem stāstiem, gaidot, kad tie savīsies. Vienīgais, kas man nepatīk visos mūsdienu bestselleros ir tā diversity nodeva, ka obligāti jāiekļauj kāda homoseksuāls pagrieziens. Bet, ja neņem vērā šo 21. g.s. klišeju, tad darbs man ļoti patika. Vērtējums: 4/5

Aicinājums uz iecietību

Kas jums pirmais nāk prātā, izdzirdot vārdu Eduards Veidenbaums? Kā gulbji balti padebeši? "Pērkona" dziesmas? Latviešu valoda? Varbūt tas, ka viņš prata 10 valodas? Bet kas jums nāk prātā, ja saku, ka Eduards Veidenbaums bija alkoholķis? Vai viņš tāpēc bija sliktāks dzejnieks un vājāks tulkotājs? Nē, viņš joprojām ir mans iecienītākais latviešu dzejnieks. Tomēr man ir žēl, ka viņš nespēja tikt pāri alkohola varai.Ja nebūtu tās, varbūt viņa mūžs būtu ilgāks par 25 gadiem. Es Veidenbaumu nemīlu tāpēc, ka viņš bija dzērājs, bet dēļ viņa devuma latviešu tautai. Es nevienu cilvēku nekad neesmu vērtējis sliktāk tikai tāpēc, ka viņš tendēts uz attiecībāma ar sava dzimuma pārstāvi. Mani pat tas neinteresē. Zinu, ka man viens labs paziņa it kā esot homoseksuāls, bet es par to nekad ar viņu neesmu runājis, un viņš joprojām ir man labs paziņa. Man reiz priekšnieks bija homoseksuāls daņu uzņēmējs, bet man viņš neriebās tapēc ka viņš ir homoseksuāls. Man riebās viņa pieeja biznesam.