Pāriet uz galveno saturu

It's Kind of a Funny Story

Neesmu nekāds filmu apskatnieks, aktierus atpazīstu kādus desmit, par režisoriem vispār nav ne jausmas. Vnk mums, te laukos, žurnālus neviens nelasa un tv skatamies tikai latviešu un meksikāņu seriālus. Nu vismaz tā droši vien pilsētas estēti un mākslas baudītāji mūs redz.
Patiesībā, jā, teātris ir tālu, nevar dabūt biļetes un pārāk dārgs. Uz kinīti braukt speciāli līdz Valmierai arī neesmu vēl tā arī saņēmies. Tāpēc kaut kādas filmas, ko mājās sēžot varu noskatīties ir vienīgā mākslas baudīšana, kuru pietiekami regulāri iespējams piedzīvot. Jāatzīst, ka arī tas nenotiek pārāk bieži un kur nu vēl par to pēc tam kaut ko rakstīt. Blogi jau tā ir pilni ar wanabe kinokritiķiem. Bet šis gabals mani kaut kā pavilka.

Kaut kā tā nu ir sanācis, ka pēdējā laikā skatītās filmas visas ir par psihiski slimiem cilvēkiem. Varētu jau teikt, ka tas ir šim laikam aktuāli, bet man tas sanācis pavisam netīšām. Piedevām parasti šīs filmas ir tādas psihodēliskas. Pēc noskatīšanās jādomā, kurš ir nojūdzies, es, režisors, aktieru tēli, vai visi kopā. "It's Kind of a Funny Story" ir izņēmums. Ja no sākuma likās: "Tā, vēl viens psihogabals.", tad drīz vien sapratu, ka patiesībā filma ir par kaut ko citu.
Stāsts ir par 16gadīgu puisi, kuram uzmācas domas par pašnāvību un, meklējot palīdzību, viņam nosaka ārstēšanos. Detaļās nebraukšu, ja nu kāds šo lasot, filmu vēl tikai vēlas skatīties. Tomēr stāsts ir nevis par ārstēšanos, bet vērtībām. Un man tas liekas ļoti būtisks temats. Šodien to, kas ir vērtības, nosaka sabiedrības un politikas noliktie standarti. Jaunietim lielākā vērtība tiek likta priekšā izglītība, attiecīgi labs darbs, attiecīgi pārtikuša dzīve. Tomēr, lai kā mēs visi pēc tā netiektos, tas ir pilnīgs sūds. Psihenes ir pilnas ar cilvēkiem, kuri šajās jomās ir tikuši tālāk par daudziem citiem.
Vienu dienu klausījos LR1 raidījumu par pašnāvniekiem un to, ka Latvija ir otrā vietā pasaulē pēc pašnāvību skaita. Pirmā ir Lietuva. Vai tad mēs ar Lietuviešiem esam visneizglītotākie, visnabadzīgākie, ar vislielāko bezdarbu pasaulē? Ne tuvu. Radio stāstīja, ka galvenie pašnāvību iemesli ir attiecības un finanses. Es teiktu, ka abas šīs lietas ir saistītas - nepiepildītās ilgas. Tas nozīmē, vērtības, kuras tu saproti - nekad tā arī neiegūsi. Jeb varbūt tās nemaz nav īstās vērtības. Man liekas, ka īstās vērtības ir tās, kuru dēļ tu saproti, ka vispār ir vērts dzīvot. Jēzus runāja par to ka cilvēks, kurš atradis visdārgāko pērli (vislielāko vērtību) pārdos visu, lai to iegūtu. Pašnāvniekam droši vien ir sajūta, ka es nekad neko tādu nespēšu iegūt, bet patiesība ir - es nespēšu, kamēr nepārošu visu, kas nav vērtība. Par to arī filma :)
Labs kino! Nav depresīvs un drūms, bet jautrs un pamācošs.

Komentāri

Ierakstīt komentāru

Šī emuāra populārākās ziņas

Raksts, kuru labprāt gribētu nepublicēt.

Ainažu slimnīcas skandāla rezultātā nolēmu darīt zināmu savu pieredzi ar šo iestādi, un bērnu psihiatrijas stāvoki mūsu valstī. Tā kā aprakstītais ir noticis pirms gada, faktoloģiski zemāk aprakstītajā varētu būt arī dažas neapzinātas neprecizitātes, bet centīšos :) Garais ievads - mūsu īpašais bērns 2016. gada vidū mūsu ģimenē ienāca audžumeitene, kura bija nesen izņemta no savas bioloģiskās ģimenes un ievietota krīzes centrā. Mums tika raksturots, ka bērnam ir viegli garīgi traucējumi, kā arī uzvedības problēmas. Tas mūs nedaudz satrauca. It sevišķi aprakstā minētais, ka viņa mēdz sev graizīt rokas. Mums nebija bail no garīgi slima bērna, bet gan no tā, vai varam būt droši par saviem, gados jaunajiem pašu bērniem. Krīzes centra psihologs nomierināja, ka meitenei nav pašnāvnieciskas vēlmes, bet nespēja tikt galā ar stresa situācijām, un ka citās valstīs šādiem cilvēkiem terapijas laikā pat piedāvā speciālas "žiletes", ar kurām nevar sevi savainot pārāk nopietni. Izklausīj

Kārena M. Makmanusa "Kāds no mums melo"

Tā kā pasaulē plosās SARS-CoV-2 un daudziem jāsēž mājās, nolēmu padalīties ar kādām grāmatām, ko būtu vērts izlasīt. Parasti man grāmatas lasās ļoti lēni, bet šī izrāvās tempiņā, jo sanāca divas dienas pavadīt pusguļus :) Nepārrakstīšu te tagad anotāciju, kuru var atrast citur. Grāmata ir viegls krimiķis. Sākums šķiet vienmuļš (kā ir ar gandrīz visām grāmatām) tomēr pavisam drīz tā ievelk savā pasaulē. Autorei noteikti milzu atzinības par izvēlēto stilu. Viss stāstījums apskatīts no 4 iesaistīto personu skatu punktiem, vienlaikus saglabājot teksta dinamiku un nav jālēkā kā pa dažādiem stāstiem, gaidot, kad tie savīsies. Vienīgais, kas man nepatīk visos mūsdienu bestselleros ir tā diversity nodeva, ka obligāti jāiekļauj kāda homoseksuāls pagrieziens. Bet, ja neņem vērā šo 21. g.s. klišeju, tad darbs man ļoti patika. Vērtējums: 4/5

Šūtam, sašūtam, sašūtināmies!

Vakardien Valsts Kontrole atkal nāca klajā ar paziņojumu par pārmērīgiem tēriņiem. Šoreiz tie bijuši LVRTC, kas pārbaudīti. Traki tēriņi un tur vārdam nav vietas bet es par ko citu. Pēc visiem šiem paziņojumiem valsts kontroliele Sudraba tiek celta neiedomājamākā godā, sakot: "Redz, ko viņa atklājisi. Jo vairāk tā atklās, jo mēs atkal tiksim ar šo valsti saulītē." Es gan gribētu teikt, ka rezultāts ir pretējs, jo tautas uzmanība tiek novērta no būtiskā, berot papildu sāli uz jau esošām rētām. Mīlīši, vai tad kādam tas, ko VK paziņo kādā brīdī ir bijis pārsteigums? Vai tad bez šiem kontroles pētījumiem nevarēja redzēt, ka Dienvidu tilts ir stipri pārmaksāts utt.? Tā vietā, lai raudzītos, kā no bedres izkāpt, mēs atkal tiekam mudināti skatīties uz to, cik dziļa ir bedre, kurā esam, kā te smird, un kāds te ir bezceris. Vai jūs atceraties, kad kāds no VK paziņojumiem ir bijis ar tālāk ejošām sekām? Es nezinu nevienu. Bet tauta tik sauc: "Sudrabu par premjeru!" Man šķiet