Neesmu nekāds filmu apskatnieks, aktierus atpazīstu kādus desmit, par režisoriem vispār nav ne jausmas. Vnk mums, te laukos, žurnālus neviens nelasa un tv skatamies tikai latviešu un meksikāņu seriālus. Nu vismaz tā droši vien pilsētas estēti un mākslas baudītāji mūs redz.
Patiesībā, jā, teātris ir tālu, nevar dabūt biļetes un pārāk dārgs. Uz kinīti braukt speciāli līdz Valmierai arī neesmu vēl tā arī saņēmies. Tāpēc kaut kādas filmas, ko mājās sēžot varu noskatīties ir vienīgā mākslas baudīšana, kuru pietiekami regulāri iespējams piedzīvot. Jāatzīst, ka arī tas nenotiek pārāk bieži un kur nu vēl par to pēc tam kaut ko rakstīt. Blogi jau tā ir pilni ar wanabe kinokritiķiem. Bet šis gabals mani kaut kā pavilka.
Kaut kā tā nu ir sanācis, ka pēdējā laikā skatītās filmas visas ir par psihiski slimiem cilvēkiem. Varētu jau teikt, ka tas ir šim laikam aktuāli, bet man tas sanācis pavisam netīšām. Piedevām parasti šīs filmas ir tādas psihodēliskas. Pēc noskatīšanās jādomā, kurš ir nojūdzies, es, režisors, aktieru tēli, vai visi kopā. "It's Kind of a Funny Story" ir izņēmums. Ja no sākuma likās: "Tā, vēl viens psihogabals.", tad drīz vien sapratu, ka patiesībā filma ir par kaut ko citu.
Stāsts ir par 16gadīgu puisi, kuram uzmācas domas par pašnāvību un, meklējot palīdzību, viņam nosaka ārstēšanos. Detaļās nebraukšu, ja nu kāds šo lasot, filmu vēl tikai vēlas skatīties. Tomēr stāsts ir nevis par ārstēšanos, bet vērtībām. Un man tas liekas ļoti būtisks temats. Šodien to, kas ir vērtības, nosaka sabiedrības un politikas noliktie standarti. Jaunietim lielākā vērtība tiek likta priekšā izglītība, attiecīgi labs darbs, attiecīgi pārtikuša dzīve. Tomēr, lai kā mēs visi pēc tā netiektos, tas ir pilnīgs sūds. Psihenes ir pilnas ar cilvēkiem, kuri šajās jomās ir tikuši tālāk par daudziem citiem.
Vienu dienu klausījos LR1 raidījumu par pašnāvniekiem un to, ka Latvija ir otrā vietā pasaulē pēc pašnāvību skaita. Pirmā ir Lietuva. Vai tad mēs ar Lietuviešiem esam visneizglītotākie, visnabadzīgākie, ar vislielāko bezdarbu pasaulē? Ne tuvu. Radio stāstīja, ka galvenie pašnāvību iemesli ir attiecības un finanses. Es teiktu, ka abas šīs lietas ir saistītas - nepiepildītās ilgas. Tas nozīmē, vērtības, kuras tu saproti - nekad tā arī neiegūsi. Jeb varbūt tās nemaz nav īstās vērtības. Man liekas, ka īstās vērtības ir tās, kuru dēļ tu saproti, ka vispār ir vērts dzīvot. Jēzus runāja par to ka cilvēks, kurš atradis visdārgāko pērli (vislielāko vērtību) pārdos visu, lai to iegūtu. Pašnāvniekam droši vien ir sajūta, ka es nekad neko tādu nespēšu iegūt, bet patiesība ir - es nespēšu, kamēr nepārošu visu, kas nav vērtība. Par to arī filma :)
Labs kino! Nav depresīvs un drūms, bet jautrs un pamācošs.
Patiesībā, jā, teātris ir tālu, nevar dabūt biļetes un pārāk dārgs. Uz kinīti braukt speciāli līdz Valmierai arī neesmu vēl tā arī saņēmies. Tāpēc kaut kādas filmas, ko mājās sēžot varu noskatīties ir vienīgā mākslas baudīšana, kuru pietiekami regulāri iespējams piedzīvot. Jāatzīst, ka arī tas nenotiek pārāk bieži un kur nu vēl par to pēc tam kaut ko rakstīt. Blogi jau tā ir pilni ar wanabe kinokritiķiem. Bet šis gabals mani kaut kā pavilka.
Kaut kā tā nu ir sanācis, ka pēdējā laikā skatītās filmas visas ir par psihiski slimiem cilvēkiem. Varētu jau teikt, ka tas ir šim laikam aktuāli, bet man tas sanācis pavisam netīšām. Piedevām parasti šīs filmas ir tādas psihodēliskas. Pēc noskatīšanās jādomā, kurš ir nojūdzies, es, režisors, aktieru tēli, vai visi kopā. "It's Kind of a Funny Story" ir izņēmums. Ja no sākuma likās: "Tā, vēl viens psihogabals.", tad drīz vien sapratu, ka patiesībā filma ir par kaut ko citu.
Stāsts ir par 16gadīgu puisi, kuram uzmācas domas par pašnāvību un, meklējot palīdzību, viņam nosaka ārstēšanos. Detaļās nebraukšu, ja nu kāds šo lasot, filmu vēl tikai vēlas skatīties. Tomēr stāsts ir nevis par ārstēšanos, bet vērtībām. Un man tas liekas ļoti būtisks temats. Šodien to, kas ir vērtības, nosaka sabiedrības un politikas noliktie standarti. Jaunietim lielākā vērtība tiek likta priekšā izglītība, attiecīgi labs darbs, attiecīgi pārtikuša dzīve. Tomēr, lai kā mēs visi pēc tā netiektos, tas ir pilnīgs sūds. Psihenes ir pilnas ar cilvēkiem, kuri šajās jomās ir tikuši tālāk par daudziem citiem.
Vienu dienu klausījos LR1 raidījumu par pašnāvniekiem un to, ka Latvija ir otrā vietā pasaulē pēc pašnāvību skaita. Pirmā ir Lietuva. Vai tad mēs ar Lietuviešiem esam visneizglītotākie, visnabadzīgākie, ar vislielāko bezdarbu pasaulē? Ne tuvu. Radio stāstīja, ka galvenie pašnāvību iemesli ir attiecības un finanses. Es teiktu, ka abas šīs lietas ir saistītas - nepiepildītās ilgas. Tas nozīmē, vērtības, kuras tu saproti - nekad tā arī neiegūsi. Jeb varbūt tās nemaz nav īstās vērtības. Man liekas, ka īstās vērtības ir tās, kuru dēļ tu saproti, ka vispār ir vērts dzīvot. Jēzus runāja par to ka cilvēks, kurš atradis visdārgāko pērli (vislielāko vērtību) pārdos visu, lai to iegūtu. Pašnāvniekam droši vien ir sajūta, ka es nekad neko tādu nespēšu iegūt, bet patiesība ir - es nespēšu, kamēr nepārošu visu, kas nav vērtība. Par to arī filma :)
Labs kino! Nav depresīvs un drūms, bet jautrs un pamācošs.
Paldies, mēģināšu noskatīties!
AtbildētDzēst