Pāriet uz galveno saturu

It's Kind of a Funny Story

Neesmu nekāds filmu apskatnieks, aktierus atpazīstu kādus desmit, par režisoriem vispār nav ne jausmas. Vnk mums, te laukos, žurnālus neviens nelasa un tv skatamies tikai latviešu un meksikāņu seriālus. Nu vismaz tā droši vien pilsētas estēti un mākslas baudītāji mūs redz.
Patiesībā, jā, teātris ir tālu, nevar dabūt biļetes un pārāk dārgs. Uz kinīti braukt speciāli līdz Valmierai arī neesmu vēl tā arī saņēmies. Tāpēc kaut kādas filmas, ko mājās sēžot varu noskatīties ir vienīgā mākslas baudīšana, kuru pietiekami regulāri iespējams piedzīvot. Jāatzīst, ka arī tas nenotiek pārāk bieži un kur nu vēl par to pēc tam kaut ko rakstīt. Blogi jau tā ir pilni ar wanabe kinokritiķiem. Bet šis gabals mani kaut kā pavilka.

Kaut kā tā nu ir sanācis, ka pēdējā laikā skatītās filmas visas ir par psihiski slimiem cilvēkiem. Varētu jau teikt, ka tas ir šim laikam aktuāli, bet man tas sanācis pavisam netīšām. Piedevām parasti šīs filmas ir tādas psihodēliskas. Pēc noskatīšanās jādomā, kurš ir nojūdzies, es, režisors, aktieru tēli, vai visi kopā. "It's Kind of a Funny Story" ir izņēmums. Ja no sākuma likās: "Tā, vēl viens psihogabals.", tad drīz vien sapratu, ka patiesībā filma ir par kaut ko citu.
Stāsts ir par 16gadīgu puisi, kuram uzmācas domas par pašnāvību un, meklējot palīdzību, viņam nosaka ārstēšanos. Detaļās nebraukšu, ja nu kāds šo lasot, filmu vēl tikai vēlas skatīties. Tomēr stāsts ir nevis par ārstēšanos, bet vērtībām. Un man tas liekas ļoti būtisks temats. Šodien to, kas ir vērtības, nosaka sabiedrības un politikas noliktie standarti. Jaunietim lielākā vērtība tiek likta priekšā izglītība, attiecīgi labs darbs, attiecīgi pārtikuša dzīve. Tomēr, lai kā mēs visi pēc tā netiektos, tas ir pilnīgs sūds. Psihenes ir pilnas ar cilvēkiem, kuri šajās jomās ir tikuši tālāk par daudziem citiem.
Vienu dienu klausījos LR1 raidījumu par pašnāvniekiem un to, ka Latvija ir otrā vietā pasaulē pēc pašnāvību skaita. Pirmā ir Lietuva. Vai tad mēs ar Lietuviešiem esam visneizglītotākie, visnabadzīgākie, ar vislielāko bezdarbu pasaulē? Ne tuvu. Radio stāstīja, ka galvenie pašnāvību iemesli ir attiecības un finanses. Es teiktu, ka abas šīs lietas ir saistītas - nepiepildītās ilgas. Tas nozīmē, vērtības, kuras tu saproti - nekad tā arī neiegūsi. Jeb varbūt tās nemaz nav īstās vērtības. Man liekas, ka īstās vērtības ir tās, kuru dēļ tu saproti, ka vispār ir vērts dzīvot. Jēzus runāja par to ka cilvēks, kurš atradis visdārgāko pērli (vislielāko vērtību) pārdos visu, lai to iegūtu. Pašnāvniekam droši vien ir sajūta, ka es nekad neko tādu nespēšu iegūt, bet patiesība ir - es nespēšu, kamēr nepārošu visu, kas nav vērtība. Par to arī filma :)
Labs kino! Nav depresīvs un drūms, bet jautrs un pamācošs.

Komentāri

Ierakstīt komentāru

Šī emuāra populārākās ziņas

Raksts, kuru labprāt gribētu nepublicēt.

Ainažu slimnīcas skandāla rezultātā nolēmu darīt zināmu savu pieredzi ar šo iestādi, un bērnu psihiatrijas stāvoki mūsu valstī. Tā kā aprakstītais ir noticis pirms gada, faktoloģiski zemāk aprakstītajā varētu būt arī dažas neapzinātas neprecizitātes, bet centīšos :)
Garais ievads - mūsu īpašais bērns 2016. gada vidū mūsu ģimenē ienāca audžumeitene, kura bija nesen izņemta no savas bioloģiskās ģimenes un ievietota krīzes centrā. Mums tika raksturots, ka bērnam ir viegli garīgi traucējumi, kā arī uzvedības problēmas. Tas mūs nedaudz satrauca. It sevišķi aprakstā minētais, ka viņa mēdz sev graizīt rokas. Mums nebija bail no garīgi slima bērna, bet gan no tā, vai varam būt droši par saviem, gados jaunajiem pašu bērniem. Krīzes centra psihologs nomierināja, ka meitenei nav pašnāvnieciskas vēlmes, bet nespēja tikt galā ar stresa situācijām, un ka citās valstīs šādiem cilvēkiem terapijas laikā pat piedāvā speciālas "žiletes", ar kurām nevar sevi savainot pārāk nopietni. Izklausījās d…

Kāpēc Ilmārs Mežs priecājas?

Iedvesma šim rakstam man nāca pēc mūsu zināmākā demogrāfa Ilmāra Meža ieraksta Twiterī.
Latvijā šg sept.dzimuši 1952, miruši 2321. Šogad dzimstība 6% lielāka kā pērn, un 17% lielāka kā 2011.g. Uzlabota demogr.politika nes augļus
— ILMĀRS MEŽS (@demografs) October 20, 2014 Protams ir pacilājoši domāt par dzimstības pieaugumu, tomēr papētot situāciju un statistiku rūpīgāk, jāsecina, ka šī paziņojuma optimisms ir absolūti nepamatots. Turklāt no demogrāfijas pētnieka pat apbrīnojami neprofesionāls. Zemāk paskaidrošu, ko es ar to domāju.

Demogrāfiskais dzimstības rādītājs, kuru vērojam šodien, pavisam tieši ir atkarīgs no šī rādītāja pirms aptuveni 25 gadiem. Tāds ir aptuveni vidējais jauno vecāku gadu skaits mūsu valstī. Bez tā arī ir citi lielumi, bet tomēr šis rādītājs ir tas, kurš parāda prognozējamo tendenci, ja vien nav bijuši kari, globālas katastrofas, masveida imigrācijas vai emigrācijas. Mūsu gadījumā ir notikusi lielas iedzīvotāju daļas emigrācija, kas demogrāfisko situāciju pad…

Aicinājums uz iecietību

Kas jums pirmais nāk prātā, izdzirdot vārdu Eduards Veidenbaums? Kā gulbji balti padebeši? "Pērkona" dziesmas? Latviešu valoda? Varbūt tas, ka viņš prata 10 valodas?
Bet kas jums nāk prātā, ja saku, ka Eduards Veidenbaums bija alkoholķis? Vai viņš tāpēc bija sliktāks dzejnieks un vājāks tulkotājs? Nē, viņš joprojām ir mans iecienītākais latviešu dzejnieks. Tomēr man ir žēl, ka viņš nespēja tikt pāri alkohola varai.Ja nebūtu tās, varbūt viņa mūžs būtu ilgāks par 25 gadiem. Es Veidenbaumu nemīlu tāpēc, ka viņš bija dzērājs, bet dēļ viņa devuma latviešu tautai.



Es nevienu cilvēku nekad neesmu vērtējis sliktāk tikai tāpēc, ka viņš tendēts uz attiecībāma ar sava dzimuma pārstāvi. Mani pat tas neinteresē. Zinu, ka man viens labs paziņa it kā esot homoseksuāls, bet es par to nekad ar viņu neesmu runājis, un viņš joprojām ir man labs paziņa. Man reiz priekšnieks bija homoseksuāls daņu uzņēmējs, bet man viņš neriebās tapēc ka viņš ir homoseksuāls. Man riebās viņa pieeja biznesam. Man…