Pāriet uz galveno saturu

Dārgais Žagara krāns

Kura ir pēdējā LV ražotā filma, kurai būtu bijis vērts no valsts piešķirt kaut latu finansējuma? Nu labi, kaut kā jau vietējais kino ir jāatbalsta, lai arī kāds tas nebūtu. Šogad tam paredzēti (laikam jau arī iztērēti) gandrīz 2 miljoni lašu. Vai tā ir adekvāta summa?

Vakar pavisam netīšām sanāca uzslēgt TV, kur rādīja kārtējo LV garadarbu "Tumšie brieži". Kaut kādu fragmentu biju redzējis tikpat netīšām jau agrāk. Toreiz sapratu, ka tas ir atkal viens samurgojums par kaut kādiem psihiski neveseliem cilvēkiem, un tā arī daudz nepaskatījos. Šoreiz trāpīju uz fragmenta, kur meitene ar bisi triec mežā plikus večus, pēc tam visus, izņemot Žagaru, sadzen un ieslēdz furgonā. Žagaram saspārda ar zābaku pa apaļumiem un liek pagriezties pretī ar seju. Pēdējā laikā vispār, cik Žagaru nācies redzēt kādā uzfilmējumā, tik vienmēr viņš ir pliks. Šoreiz atkal skatītāji varēja nopētīt visu viņa vīrišķo augumu. Bet kad man pa visu ekrānu demonstrē, kā ar bises stobra galu tiek bakstīts žagara krāns, palika drusku dīvaini. Pirmkārt, tas tika rādīts nemaz ne tik vēlu vakarā, valsts televīzijā. Otrkārt, laikam tiešām, kad ne ar ko citu nevar piesaistīt skatītāju, tad jāizmet ēsma, kura vienmēr nostrādā - plikumi. Un tā arī bija, jo šoreiz paskatījos to filmu drusku ilgāk, nekā cita ko redzēt tur nebija. Ļoti jauki, tagad mēs Latvijā visi zinam, ka Žagaram ir krāns un lai to uzzinātu mums vajadzēja iztērēt vien nieka 25 tūkstošus.

Un es zinu, ka tā filma ir saņēmusi nezkādus apbalvojumus un ārvalstu kritiķu atsauksmes. Bet tas neko nenozīmē. Tādi zāli sapīpējušies Eiropas kritiķi katru skaisti izspiestu kaku pasludina par varenu mākslas darbu. Viss, ko šie kritiķi augstu vērtē ir kaut kas, kur tu nonāc pie secinājuma - filmas laikam taisa tikai īpatņi, vai tāds esi tu pats. Taču pieņemsim, ka es neko no "īstās" mākslas nesaprotu un man vēl uz to sesto prātu jāpagaida. Vai tādā gadījumā jāpieņem, ka visi tie pensionāri, kuriem mazina naudas, ir tādi mākslas lietpratēji, ka labāk kādu santīmu no saviem maciņiem atliktu Žagara kunga krāna apskatei?

Komentāri

Šī emuāra populārākās ziņas

Raksts, kuru labprāt gribētu nepublicēt.

Ainažu slimnīcas skandāla rezultātā nolēmu darīt zināmu savu pieredzi ar šo iestādi, un bērnu psihiatrijas stāvoki mūsu valstī. Tā kā aprakstītais ir noticis pirms gada, faktoloģiski zemāk aprakstītajā varētu būt arī dažas neapzinātas neprecizitātes, bet centīšos :) Garais ievads - mūsu īpašais bērns 2016. gada vidū mūsu ģimenē ienāca audžumeitene, kura bija nesen izņemta no savas bioloģiskās ģimenes un ievietota krīzes centrā. Mums tika raksturots, ka bērnam ir viegli garīgi traucējumi, kā arī uzvedības problēmas. Tas mūs nedaudz satrauca. It sevišķi aprakstā minētais, ka viņa mēdz sev graizīt rokas. Mums nebija bail no garīgi slima bērna, bet gan no tā, vai varam būt droši par saviem, gados jaunajiem pašu bērniem. Krīzes centra psihologs nomierināja, ka meitenei nav pašnāvnieciskas vēlmes, bet nespēja tikt galā ar stresa situācijām, un ka citās valstīs šādiem cilvēkiem terapijas laikā pat piedāvā speciālas "žiletes", ar kurām nevar sevi savainot pārāk nopietni. Izklausīj

Kārena M. Makmanusa "Kāds no mums melo"

Tā kā pasaulē plosās SARS-CoV-2 un daudziem jāsēž mājās, nolēmu padalīties ar kādām grāmatām, ko būtu vērts izlasīt. Parasti man grāmatas lasās ļoti lēni, bet šī izrāvās tempiņā, jo sanāca divas dienas pavadīt pusguļus :) Nepārrakstīšu te tagad anotāciju, kuru var atrast citur. Grāmata ir viegls krimiķis. Sākums šķiet vienmuļš (kā ir ar gandrīz visām grāmatām) tomēr pavisam drīz tā ievelk savā pasaulē. Autorei noteikti milzu atzinības par izvēlēto stilu. Viss stāstījums apskatīts no 4 iesaistīto personu skatu punktiem, vienlaikus saglabājot teksta dinamiku un nav jālēkā kā pa dažādiem stāstiem, gaidot, kad tie savīsies. Vienīgais, kas man nepatīk visos mūsdienu bestselleros ir tā diversity nodeva, ka obligāti jāiekļauj kāda homoseksuāls pagrieziens. Bet, ja neņem vērā šo 21. g.s. klišeju, tad darbs man ļoti patika. Vērtējums: 4/5

Šūtam, sašūtam, sašūtināmies!

Vakardien Valsts Kontrole atkal nāca klajā ar paziņojumu par pārmērīgiem tēriņiem. Šoreiz tie bijuši LVRTC, kas pārbaudīti. Traki tēriņi un tur vārdam nav vietas bet es par ko citu. Pēc visiem šiem paziņojumiem valsts kontroliele Sudraba tiek celta neiedomājamākā godā, sakot: "Redz, ko viņa atklājisi. Jo vairāk tā atklās, jo mēs atkal tiksim ar šo valsti saulītē." Es gan gribētu teikt, ka rezultāts ir pretējs, jo tautas uzmanība tiek novērta no būtiskā, berot papildu sāli uz jau esošām rētām. Mīlīši, vai tad kādam tas, ko VK paziņo kādā brīdī ir bijis pārsteigums? Vai tad bez šiem kontroles pētījumiem nevarēja redzēt, ka Dienvidu tilts ir stipri pārmaksāts utt.? Tā vietā, lai raudzītos, kā no bedres izkāpt, mēs atkal tiekam mudināti skatīties uz to, cik dziļa ir bedre, kurā esam, kā te smird, un kāds te ir bezceris. Vai jūs atceraties, kad kāds no VK paziņojumiem ir bijis ar tālāk ejošām sekām? Es nezinu nevienu. Bet tauta tik sauc: "Sudrabu par premjeru!" Man šķiet