Pāriet uz galveno saturu

Aicinājums uz iecietību

Kas jums pirmais nāk prātā, izdzirdot vārdu Eduards Veidenbaums? Kā gulbji balti padebeši? "Pērkona" dziesmas? Latviešu valoda? Varbūt tas, ka viņš prata 10 valodas?
Bet kas jums nāk prātā, ja saku, ka Eduards Veidenbaums bija alkoholķis? Vai viņš tāpēc bija sliktāks dzejnieks un vājāks tulkotājs? Nē, viņš joprojām ir mans iecienītākais latviešu dzejnieks. Tomēr man ir žēl, ka viņš nespēja tikt pāri alkohola varai.Ja nebūtu tās, varbūt viņa mūžs būtu ilgāks par 25 gadiem. Es Veidenbaumu nemīlu tāpēc, ka viņš bija dzērājs, bet dēļ viņa devuma latviešu tautai.



Es nevienu cilvēku nekad neesmu vērtējis sliktāk tikai tāpēc, ka viņš tendēts uz attiecībāma ar sava dzimuma pārstāvi. Mani pat tas neinteresē. Zinu, ka man viens labs paziņa it kā esot homoseksuāls, bet es par to nekad ar viņu neesmu runājis, un viņš joprojām ir man labs paziņa. Man reiz priekšnieks bija homoseksuāls daņu uzņēmējs, bet man viņš neriebās tapēc ka viņš ir homoseksuāls. Man riebās viņa pieeja biznesam. Mani neinteresē vai Juris guļ ar Kārli. Mani neinteresē vai Anna guļ ar Juri un Kārli, un savu suni. Man ir skumīgi, ka cilvēki jebkāda veida intīmas lietas pārvērš par publisko. Vēl jo vairāk, ja šīs intīmās lietas ir kāds netikums.
Veidenbaums saprata, ka alkohols ir viņa problēma, ar kuru viņš netiek galā. To lieliski redzam pašironiskajā dzejolī "Iedzer brāli". Lielākā daļa alkoholiķu saprot, ka tas ir netikums, kaut arī netaisas no tā tikt vaļā. Un ir saprotams, kāpēc sabiedrībā valda tik negatīva attieksme pret gejiem, lezbietēm, transvestītiem un citiem brīnumiem. Viņi atsakās pieņemt, ka viņu seksuālās tieksmes ir netikums. Viņi cenšas pavēstīt, cik normāla ir homoseksualitāte. Un cilvēkus, kuriem nav šādas tieksmes tas tracina. Kas notiktu, ja visi alkoholiķi sāktu iet "Apinīša praidos" un vēlētos mācīt bērnus, cik normāli ir grūtā brīdī iedzert? Tas, ka homoseksuālisms daudzās pasaules valstīs tiek uzskatīts par normu, nenozīmē, ka mums tā arī jādara. Vēl vairāk ir to valstu, kurās tā galīgi nav norma. Es domāju, ka Latvijā homoseksuālisti var dzīvot pat ļoti labi, jo par šādu netikumu te neviens netiek sodīts vai publiski pazemots. Tas, ka to dara kādi atsevišķi indivīdi ir viņu izglītības un audzināšanas jautājums. Skaidrs ka ir necilvēcīgi ņirgāties par cilvēku, lai arī kāds viņš nebūtu.
Vai homoseksuālisti Latvijā tiek diskriminēti? Ne vairāk, kā visi pārējie. Es uzskatu, ka homoseksuālas tieksmes praktizējošs cilvēks drīkst strādāt jebkādu darbu, arī skolā vai bērnudārzā. Tomēr ir jābūt iespējai atbrīvot no darba mācību iestādē cilvēku, kurš piemēram bērnus māca par to cik normāls ir homoseksuālisms. Arī alkoholiķis drīkst strādāt jebkuru darbu, kamēr nesāk to darīt piedzēries.
Zinu, ka daži teiks, ka alkoholismu nevar salīdzināt ar homoseksualitāti. Neviens man gan vēl nav atbildējis, kāpēc.
Mans aicinājums ir visiem būt iecietīgkiem. It sevišķi tiem, kuri nupat tik ļoti cīnās par iecietību.

Komentāri

  1. E.Veidenbaums mira no strauji progresējošas tuberkulozes.

    Ko tu te lej (vai arī tev kāds ko glāzē lej)?!

    AtbildētDzēst
  2. Labrīt, vai es apgalvoju ka tā nebija?

    AtbildētDzēst
  3. Interesants salīdzinājums un principā es tam pat varētu piekrist. Tomēr ir viena būtiska atšķirība - alkoholismu ir iespējams ārstēt, kamēr homoseksualitāti (ja vien tā nav izlaidība un pakaļskriešana, arī tā mēdz gadīties) izārstēt vai dabūt no sevis ārā nav iespējams. Vismaz pagaidām, kamēr tā pavisam nopietni neesam uz šīs planētas ķērušies klāt gēnu mutācijām. Vienīgais, ko nesaprotu, kādēļ progresē tendence homoseksualitāti atzīt kā nomu un nevis pateikt, ka tā ir novirze, akceptēt to un mierīgi dzīvot tālāk.

    AtbildētDzēst

Ierakstīt komentāru

Šī emuāra populārākās ziņas

Raksts, kuru labprāt gribētu nepublicēt.

Ainažu slimnīcas skandāla rezultātā nolēmu darīt zināmu savu pieredzi ar šo iestādi, un bērnu psihiatrijas stāvoki mūsu valstī. Tā kā aprakstītais ir noticis pirms gada, faktoloģiski zemāk aprakstītajā varētu būt arī dažas neapzinātas neprecizitātes, bet centīšos :)
Garais ievads - mūsu īpašais bērns 2016. gada vidū mūsu ģimenē ienāca audžumeitene, kura bija nesen izņemta no savas bioloģiskās ģimenes un ievietota krīzes centrā. Mums tika raksturots, ka bērnam ir viegli garīgi traucējumi, kā arī uzvedības problēmas. Tas mūs nedaudz satrauca. It sevišķi aprakstā minētais, ka viņa mēdz sev graizīt rokas. Mums nebija bail no garīgi slima bērna, bet gan no tā, vai varam būt droši par saviem, gados jaunajiem pašu bērniem. Krīzes centra psihologs nomierināja, ka meitenei nav pašnāvnieciskas vēlmes, bet nespēja tikt galā ar stresa situācijām, un ka citās valstīs šādiem cilvēkiem terapijas laikā pat piedāvā speciālas "žiletes", ar kurām nevar sevi savainot pārāk nopietni. Izklausījās d…

Kāpēc Ilmārs Mežs priecājas?

Iedvesma šim rakstam man nāca pēc mūsu zināmākā demogrāfa Ilmāra Meža ieraksta Twiterī.
Latvijā šg sept.dzimuši 1952, miruši 2321. Šogad dzimstība 6% lielāka kā pērn, un 17% lielāka kā 2011.g. Uzlabota demogr.politika nes augļus
— ILMĀRS MEŽS (@demografs) October 20, 2014 Protams ir pacilājoši domāt par dzimstības pieaugumu, tomēr papētot situāciju un statistiku rūpīgāk, jāsecina, ka šī paziņojuma optimisms ir absolūti nepamatots. Turklāt no demogrāfijas pētnieka pat apbrīnojami neprofesionāls. Zemāk paskaidrošu, ko es ar to domāju.

Demogrāfiskais dzimstības rādītājs, kuru vērojam šodien, pavisam tieši ir atkarīgs no šī rādītāja pirms aptuveni 25 gadiem. Tāds ir aptuveni vidējais jauno vecāku gadu skaits mūsu valstī. Bez tā arī ir citi lielumi, bet tomēr šis rādītājs ir tas, kurš parāda prognozējamo tendenci, ja vien nav bijuši kari, globālas katastrofas, masveida imigrācijas vai emigrācijas. Mūsu gadījumā ir notikusi lielas iedzīvotāju daļas emigrācija, kas demogrāfisko situāciju pad…