Pāriet uz galveno saturu

Kāpēc augstākā izglītība nav rādītājs.

Šobrīd Latvijā ir diezgan paliels bezdarba rādītājs. Un bez darba ir arī kaudze ar augstāko izglītību, kādi pat ar vairākām. Tāpat ir arī kaudze ar maģistriem, kas strādā veikalos par pārdevējām. Kāpēc tā? Tāpēc ka augstākā izglītība nav rādītājs. Manu paziņu lokā tie cilvēki, kas veiksmīgi darbojas savos biznesiņos laikam, tā ātrumā iedomājoties, nav neviena, kam būtu pabeigts kaut vai bakalaurs. Un jāatkārtojas, arī es tos savus bakalaura gadus RTU uzskatu par izniekotiem gadiem savā dzīvē. Pa to laiku varēju jau sen ko prātīgāku pasākt.

Protams tas augstskolas papīrs var noderēt. Man vēl nav noderējis. Esmu strādājis četrās dažādās darba vietās un tur tas nevienu neinteresēja, jo pirmās divās vēl biju students, bet pēdējās divās iekārtojos caur pazīšanos. Ticu, ka meklējot darbu caur sludinājumiem, tas varētu nospēlēt kādu lomu. Tomēr es uzskatu, ka ir cilvēki kuri meklē darbu un ir cilvēki, kuri rod darbu. Un tie pēdējie to nedara ar papīru palīdzību. Un, ja tu mācies tikai tāpēc, ka ar papīru būs vieglāk tikt pie darba, tas jau vien izklausās kaut kā aplami.

Pēdējās divās darba vietās strādājot, bija iespēja arī piedalīties darbinieku meklēšanā un izvērtēšanā. Un teikšu, ka vienīgais veids, kā atrast sakarīgu darbinieku ir caur pazīšanos. Mums nomainījās 3 menedžeri - cits par citu spēcīgāki... pēc papīriem. Darbā pierādījās, ka ir pilnīgi nejēgas, kas sevi nez kāpēc uzskata par spečukiem.

Šobrīd valstī sacelts tracis par to, ka cilvēkiem ar augstāko izglītību nav iespējams atrast atbilstošu darbu. Latvija ir valsts ar vienu no visaugstākajiem izglītības rādītājiem, bet mēs esam tur kur esam. Un tas ir tikai tāpēc, ka mums liekas, ka izglītība ir kaut kāds krutuma rādītājs, bet tas ir stulbuma rādītājs. Jaunieši pēc vidusskolas neko citu nezin pasākt, kā iet kaut ko mācīties, paši nezinot priekš kam. Tāpēc es tagad visiem arī saku - tā izglītība nekur neaizbēgs, ja vajadzēs, tad ej un mācies. Un iespējams, ka nemaz nevajadzēs. Pasaulē ir n-tie piemēri, kas bez atsēdēšanas augstskolu solos ir dzīvē sasnieguši ļoti daudz - Bils Geitss, Vinstons Čērčils, Vorens Bafets, Alberts Einšteins un daudzi citi. Latvijā laikam tie populārākie ir Šlesers un Domburs. Varbūt vēl kādi ko nezinu. Tomēr mūsu valstī viss tiek pakārtots atsēdētājiem. Pat bērnudāzā audzinātājām nepieciešams tas papīrs. Skolā darbmācību var mācīt tizlenis ar papīriem, nevis izcils galdnieks ar arodskolas izglītību. Sportu var pasniegt korpulentā pedagoģijas maģistre, nevis sporta entuziasts, kam nav bijis laika atsēdēšanai utt.

Nav jau tā, ka izglītībai nav nekādas jēgas, bet mūsu mēdijos un sabiedrība valdošs ir šis rādītājs, ka bez izglītības mums nav nākotnes. Bet nākotnes mums nebūs ja nebūs pietiekami prāta, lai saprastu, ka izglītība ir tikai palīglīdzeklis tur, kur zināšanu pietrūkst. Ir taču arī dažnedažādi kursi un semināri, kas nereti dod daudzkārt vairāk kā mūsu augstākās izglītības iestādes. Lai LV ekonomija paceltos ķersimies pie prāta (un darba), un ja vajadzēs, izglītība palīdzēs! Jeb kā reiz mēs ar draugu jokojām: "Mēs taču neesam tik stulbi, lai tik daudz mācītos." :)

p.s. Sal.pam. 12:23-24
Sapratīgs cilvēks necenšas savu gudrību visiem redzamu darīt, bet negudra cilvēka sirds izraisa pati savu negudrību. Čakla roka valdīs, bet rokai, kas gausa un nolaidīga, būs jāveic piespiedu darbi.

Komentāri

  1. Preciizi un pareizi pateikts!

    AtbildētDzēst
  2. Nav jau gluži taisnība. Cilvēki, kas daudz sasniedz bez izglītības drīzāk ir izņēmums. Teiksim, ja paskatos savā darba vietā, tad tie, kuriem ir izglītība ir spējīgāki par tiem, kuriem tās nav (ar vienu izņēmumu).

    Un augstākā izglītība tomēr iemāca cilvēku nedaudz vairāk domāt, tas arī ir fakts. Neesmu īsti saskāries ar arodizglītību, bet iespējams, ka tā nedaudz vairāk līdzinās augstākajai, nekā vienkārši vidējai izglītībai.

    AtbildētDzēst
  3. Pirx, piekrītu, ka iemāca domāt. Tomēr, lai iemācītos domāt, to var izdarīt lētāk, kvalitatīvāk un lietderīgāk. Augstākajai izglītībai tomēr būtu jābūt profesionālisma celšanai nevis informācijas ielādēšanai. Ko tas dod, ka tev ir dators ar piebāztu cieto disku, bet bez operatīvās atmiņas?

    AtbildētDzēst
  4. Izlasīju visu ierakstu (kas man retums, laika nav pa visiem blogiem tupēt), un piekrītu, pazīstu daudzus uzņēmējus, kuri tikuši pie sava vai nu a) caur sakariem/papuci b) ar mērķtiecību. Augstākajai te maz sakara.

    AtbildētDzēst
  5. Kādreiz kad arī bija jāatlasa darbinieki pēc kāda otrā jau pārstāju skatīties kādi viņiem diplomi - CV var kādu gribi ierakstīt - kuram ir laiks to čekot. Un arī viens ar divām augstākajām izrādījās tāds pauts patiesībā, ka sūdus aiz viņa strēbām vēl ilgi un kolektīvi :)
    Pats RTU otrajā kursā arī vienā skaistā dienā izgāju pa durvīm un sapratu, ka neatgriezīšos. Tur nemācija, tur labākajā gadījumā atprasīja un pie tam absolūtākās muļķības, kurām ar realitāti un specialitāti ir tikai attāli teorētisks sakars. Tikai papīra dēļ es nespēju to paciest.

    AtbildētDzēst

Ierakstīt komentāru

Šī emuāra populārākās ziņas

Raksts, kuru labprāt gribētu nepublicēt.

Ainažu slimnīcas skandāla rezultātā nolēmu darīt zināmu savu pieredzi ar šo iestādi, un bērnu psihiatrijas stāvoki mūsu valstī. Tā kā aprakstītais ir noticis pirms gada, faktoloģiski zemāk aprakstītajā varētu būt arī dažas neapzinātas neprecizitātes, bet centīšos :) Garais ievads - mūsu īpašais bērns 2016. gada vidū mūsu ģimenē ienāca audžumeitene, kura bija nesen izņemta no savas bioloģiskās ģimenes un ievietota krīzes centrā. Mums tika raksturots, ka bērnam ir viegli garīgi traucējumi, kā arī uzvedības problēmas. Tas mūs nedaudz satrauca. It sevišķi aprakstā minētais, ka viņa mēdz sev graizīt rokas. Mums nebija bail no garīgi slima bērna, bet gan no tā, vai varam būt droši par saviem, gados jaunajiem pašu bērniem. Krīzes centra psihologs nomierināja, ka meitenei nav pašnāvnieciskas vēlmes, bet nespēja tikt galā ar stresa situācijām, un ka citās valstīs šādiem cilvēkiem terapijas laikā pat piedāvā speciālas "žiletes", ar kurām nevar sevi savainot pārāk nopietni. Izklausīj

Kārena M. Makmanusa "Kāds no mums melo"

Tā kā pasaulē plosās SARS-CoV-2 un daudziem jāsēž mājās, nolēmu padalīties ar kādām grāmatām, ko būtu vērts izlasīt. Parasti man grāmatas lasās ļoti lēni, bet šī izrāvās tempiņā, jo sanāca divas dienas pavadīt pusguļus :) Nepārrakstīšu te tagad anotāciju, kuru var atrast citur. Grāmata ir viegls krimiķis. Sākums šķiet vienmuļš (kā ir ar gandrīz visām grāmatām) tomēr pavisam drīz tā ievelk savā pasaulē. Autorei noteikti milzu atzinības par izvēlēto stilu. Viss stāstījums apskatīts no 4 iesaistīto personu skatu punktiem, vienlaikus saglabājot teksta dinamiku un nav jālēkā kā pa dažādiem stāstiem, gaidot, kad tie savīsies. Vienīgais, kas man nepatīk visos mūsdienu bestselleros ir tā diversity nodeva, ka obligāti jāiekļauj kāda homoseksuāls pagrieziens. Bet, ja neņem vērā šo 21. g.s. klišeju, tad darbs man ļoti patika. Vērtējums: 4/5

Šūtam, sašūtam, sašūtināmies!

Vakardien Valsts Kontrole atkal nāca klajā ar paziņojumu par pārmērīgiem tēriņiem. Šoreiz tie bijuši LVRTC, kas pārbaudīti. Traki tēriņi un tur vārdam nav vietas bet es par ko citu. Pēc visiem šiem paziņojumiem valsts kontroliele Sudraba tiek celta neiedomājamākā godā, sakot: "Redz, ko viņa atklājisi. Jo vairāk tā atklās, jo mēs atkal tiksim ar šo valsti saulītē." Es gan gribētu teikt, ka rezultāts ir pretējs, jo tautas uzmanība tiek novērta no būtiskā, berot papildu sāli uz jau esošām rētām. Mīlīši, vai tad kādam tas, ko VK paziņo kādā brīdī ir bijis pārsteigums? Vai tad bez šiem kontroles pētījumiem nevarēja redzēt, ka Dienvidu tilts ir stipri pārmaksāts utt.? Tā vietā, lai raudzītos, kā no bedres izkāpt, mēs atkal tiekam mudināti skatīties uz to, cik dziļa ir bedre, kurā esam, kā te smird, un kāds te ir bezceris. Vai jūs atceraties, kad kāds no VK paziņojumiem ir bijis ar tālāk ejošām sekām? Es nezinu nevienu. Bet tauta tik sauc: "Sudrabu par premjeru!" Man šķiet