Nu tagad es it kā sāku domāt, ka elekrības un magnētisma lekcijas laikam vajadzēja apmeklēt. Visu aizvakaru nocīnījos ar domu, kā pievienot tās sasodītās 3 spuldzītes manā jaunajā vannas istabā. Problēma ir tamā, ka spuldzītes iebūvētas sienā, bet slēdzis un strāvas avots ir pie pretējām sienām. Tb kā lampočkas saslēgt lai nebūtu eglītes virtene, kur vienai izdegot, viss apstājas. Un tad nu šodien beidzot piebeidzu to lietu, pēc vairrākkārtējas shēmas zīmēšanas uz papīra. Tagad jūtos spēcīgs elektriķis.
Ainažu slimnīcas skandāla rezultātā nolēmu darīt zināmu savu pieredzi ar šo iestādi, un bērnu psihiatrijas stāvoki mūsu valstī. Tā kā aprakstītais ir noticis pirms gada, faktoloģiski zemāk aprakstītajā varētu būt arī dažas neapzinātas neprecizitātes, bet centīšos :) Garais ievads - mūsu īpašais bērns 2016. gada vidū mūsu ģimenē ienāca audžumeitene, kura bija nesen izņemta no savas bioloģiskās ģimenes un ievietota krīzes centrā. Mums tika raksturots, ka bērnam ir viegli garīgi traucējumi, kā arī uzvedības problēmas. Tas mūs nedaudz satrauca. It sevišķi aprakstā minētais, ka viņa mēdz sev graizīt rokas. Mums nebija bail no garīgi slima bērna, bet gan no tā, vai varam būt droši par saviem, gados jaunajiem pašu bērniem. Krīzes centra psihologs nomierināja, ka meitenei nav pašnāvnieciskas vēlmes, bet nespēja tikt galā ar stresa situācijām, un ka citās valstīs šādiem cilvēkiem terapijas laikā pat piedāvā speciālas "žiletes", ar kurām nevar sevi savainot pārāk nopietni. Izklausīj...
Komentāri
Ierakstīt komentāru