Pāriet uz galveno saturu

Kāpēc Ilmārs Mežs priecājas?

Iedvesma šim rakstam man nāca pēc mūsu zināmākā demogrāfa Ilmāra Meža ieraksta Twiterī.
Protams ir pacilājoši domāt par dzimstības pieaugumu, tomēr papētot situāciju un statistiku rūpīgāk, jāsecina, ka šī paziņojuma optimisms ir absolūti nepamatots. Turklāt no demogrāfijas pētnieka pat apbrīnojami neprofesionāls. Zemāk paskaidrošu, ko es ar to domāju.

Demogrāfiskais dzimstības rādītājs, kuru vērojam šodien, pavisam tieši ir atkarīgs no šī rādītāja pirms aptuveni 25 gadiem. Tāds ir aptuveni vidējais jauno vecāku gadu skaits mūsu valstī. Bez tā arī ir citi lielumi, bet tomēr šis rādītājs ir tas, kurš parāda prognozējamo tendenci, ja vien nav bijuši kari, globālas katastrofas, masveida imigrācijas vai emigrācijas. Mūsu gadījumā ir notikusi lielas iedzīvotāju daļas emigrācija, kas demogrāfisko situāciju padara vēl negatīvāku, bet par to vēlāk.
Tātad, pamatojoties un šādu, 25 gadu pagātnes izvērtējumu, izveidoju sekojošu grafiku.
Šajā grafikā esmu attēlojis reālos statistiskos dzimstības rādītājus pa gadiem kopš 1950. gada (sarkanā krāsa). Zaļā krāsā ir teorētiskais dzimstības rādītājs ar 25 gadu nobīdi, t.i. pieņēmums, ka šādā vecumā cilvēki sevi "atražo" dzemdējot 2 bērnus. Tas ir teorētiski, jo reāli vidējais rādītājs, kad sievietei dzimst otrs bērns būs tuvāk 30, bet teorijā tas daudz neko nemaina. Šāds grafiks parāda nākotnes demogrāfiskās tendences. Ko tad te mēs redzam?
Pirmkārt 80tie gadi ir bijuši ar pozitīvu demogrāfijas bilanci. Neesmu detaļās pētījis kāds ir iemesls tādam dzimstības pieaugumam, bet nu tur varētu būt gan tas, ka vienkārši ģimenēs dzima vairāk bērnu, gan tas, ka pie mums iebrauca arī cilvēki no citām PSRS valstīm. 90to gadu sākumā sākās straujš dzimstības kritums. To varētu skaidrot ar pēcatmodas krīzi - darba vietu samazināšanos, neskaidrību par nākotni utt. Šajā laikā no Latvijas emigrāja arī vairākas krievu ģimenes, līdz ar to šeit ir arī emigrācijas rādītājs, kurš turpinājās atveroties iespējai arī latviešiem atstāt savu valsti, lai dotos darba meklējumos uz Īriju, Lielbritāniju un vēlāk arī Vāciju un Skandināviju. Es domāju, ka tas zaļā grafika pārsvars pār sarkano skaidrojams tieši ar emigrāciju. Un šeit prognozes vairs galīgi nedod pamatu optimismam.
Lai varētu runāt par kaut kādiem vērā ņemamiem augļiem, šobrīd dzimstībai mūsu valstī būtu jābūt vismaz 2x lielākai par esošo. Bet ir 6% pieaugums, kas skaitliski nozīmē to pašu pieaugumu, kāds bija pirms 25 gadiem. Tātad mums ir nevis pieaugums, bet vienkārši neslīdam dziļāk demogrāfiskajā bedrē. Pagaidām. Bet paskatīsimies kas notiks pēc 2020. gada turpinoties šai tendencei (un nav nekāda pamatojuma uzskatīt, ka tā tas neturpināsies). Šis grafiks skaudri parāda, ka pēc 10 gadiem dzimušo skaits Latvijā būs uz pusi mazāks, nekā tas ir tagad. Ja vien vidējais bērnu skaits ģimenē nebūs 4 (un nemānīsim sevi, jau 2 bērni ir tāls sapnis). Tātad mēs nevis braucam augšā kalnā, bet savā lejupslīdē esam drusku samazinājuši ātrumu pauguriņā pirms pamatīgas nogāzes. Tas nozīmē ka pēc nepilniem 20 gadiem skolēnu skaits būs vēl 2x mazāks nekā tas ir tagad. Skolu un bērnudārzu aizvēršanās ir neizbēgama un viss tālākais būs tikai ar sniega bumbas efektu...
Es neesmu pesimists, bet mani tracina nepamatots optimisms. Ir pozitīvi Ilmāra Meža klauvējieni vismaz pie Nacionālās Apvienības durvīm un kaut kādi pabalstu risinājumi vecākiem. Bet lepoties, ka tie ir vērā ņemami augļi, piedodiet. Saprotu, ka Meža kungam tagad ir jāslavē Nacionāļi, jo vismaz kaut kas ir izdarīts, bet nu tas taču nav nopietni.
Lai mūsu valsts neattaptos pilnīgā bedrē, tad te ir jādomā arī par tām lietām, kur NA nekad mūžā roka necelsies un tā saucas masveida imigrācija. Protams, ir arī citi ceļi. Piemēram raudzīties uz Latviju, kā uz ekskluzīvu valsti, kur dzīvo maz cilvēki un ir mazs administratīvais aparāts. Man patiktu šāds ceļš, bet tam es ticu vēl mazāk, kā imigrantu vilināšanai. Pagaidām gan mums notiek politika - ja problēma būs, tad arī domāsim. Bet būs jau par vēlu. Un ja būsim objektīvi, jau ir par vēlu.
Es aicinu sabiedrībā dzirdamos cilvēkus, ar Ilmāru Mežu priekšgalā, stiprāk skandināt trauksmes zvanu mūsu valsts pastāvēšanas apdraudējumam. Viss nav slikti, viss būs slikti!

Komentāri

  1. Nabaga Ilmārs Mežs. 99,9% viņš neapmierināti pukst. Beidzot sadūšojies kaut ko labu pateikt un - še tev - noraujas par pozitīvismu! :D

    AtbildētDzēst
    Atbildes
    1. Pozitīvisms nebūtu nekas slikts. Bet šoreiz tas ir tikai motivators politiķiem izslieties pašapmierinātībā.
      https://twitter.com/VL_TBLNNK/status/513283418361458688

      Dzēst
  2. Ak tu tētīt! Vai tad man katrā tvitera čivinājumā jāatstāj darvas karotīte - ka joprojām mēs strauji izmirstam? Galu galā to neļauj 140 zīmju ierobežojums un uzmanīgs lasītājs to pamanīs - jo mirušo skaits joprojām lielāks. Manuprāt šobrīd svarīgāk ir ļaudīm pārliecināties, ka politikas uzlabojums arī nes augļus, lai tas tiktu turpināts - jo kā izskatās nākošiem gadiem tam vairs naudas 'nepietikšot". Un ja par metodoloģiju - nav nopietni salīdzīnāt pirms 25 gadiem dzimušo skaitu pie 30% šīs grupas emigrācijas! Tātad ir jāņem vērā nevis kādreiz piedzimušo, bet šobrīd Latvijā atlikušo jauno cilvēku skaits. Kaut arī esmu uzņēmies kapu zvaniķa lomu, tomēr arī es drīkstu reizēm pasmaidīt:-) Jo bezgalīgs pesimisms var nedot rezultātus - citus tas dzen izmisumā. Un interesanti - kuru partiju Jūs atbalstat, kas tad būs tā masveida imigrācijas ieviesēja? Un cik daudz Latvijas iedzīvotāju pēc šādas imigrācijas runās latviski? I.Mežs.

    AtbildētDzēst
    Atbildes
    1. Masveida imigrāciju negribu ļoti, bet tad ir jābūt citām alternatīvām. Ar pabalstiem stimulēt dzimstību ir pozitīvi, bet mūsu gadījumā tas neko neatrisinās, jo ir stipri par maz. Tāds dzimstības pieaugums, kurš ļautu mums augt ir teorētisks un nav reāls. Ir jāmeklē arī citi risinājumi. Imigrācija ir tikai viens, jo ja par to nedomāsim tagad, pēc 10 vai 20 gadiem viss notiks pašplūsmā. Es to redzu līdzīgi kā ģimenē, kurā pašiem nevar būt savu bērnu. Var izvēlēties adoptēt un audzināt, lai ir kāds, kam tu neesi vienaldzīgs vecumdienās. Var nedarīt neko un cerēt, ka gan jau kādam būs svarīgi. Imigrācija komplektā ar spēcīgu integrācijas programmu ir viens no risinājumiem. Tieši, ja nedarīsim neko, tad latviešu valoda nevienu pēc gadiem neinteresēs, jo būsim palikuši tik maz.
      Neesmu nevienas partijas atbalstītājs un domāju NA ir tās patriotisma jūtas, kas liek satraukties par izmiršanu. Bet ar to nepietiek, jo te ir vajadzīgas ne tikai jūtas, bet arī skarbs pragmatisms. Domāju, ka ar demogrāfiskās bedres atgādinājumiem ir jābombardē visas partijas, lai pirms vēlēšanām šis jautājums kļūst par primāro, nevis krievi nāk, oligarhi nāk, Āboltiņa nāk u.c. marazmi.

      Dzēst
    2. Brīnišķīgi - tad bombardējiet tās pārējās partijas. Reizēm man liekas ka esmu vienīgais kas to atgādina. Un bombardējiet tā, lai tas dotu kaut kādu rezultātu - nevis tikai bezgalīgi kritizēt, bet piedāvāt arī risinājumus, uz kuru pieņemšanu tad arī jāspiež. Lai mums veicas! I.M.

      Dzēst
  3. Nekas iepriecinošs. Tuvākajā laikā izmaiņas nav redzamas. Mums derētu pamācīties no igauņiem ...

    AtbildētDzēst

Ierakstīt komentāru

Šī emuāra populārākās ziņas

Raksts, kuru labprāt gribētu nepublicēt.

Ainažu slimnīcas skandāla rezultātā nolēmu darīt zināmu savu pieredzi ar šo iestādi, un bērnu psihiatrijas stāvoki mūsu valstī. Tā kā aprakstītais ir noticis pirms gada, faktoloģiski zemāk aprakstītajā varētu būt arī dažas neapzinātas neprecizitātes, bet centīšos :)
Garais ievads - mūsu īpašais bērns 2016. gada vidū mūsu ģimenē ienāca audžumeitene, kura bija nesen izņemta no savas bioloģiskās ģimenes un ievietota krīzes centrā. Mums tika raksturots, ka bērnam ir viegli garīgi traucējumi, kā arī uzvedības problēmas. Tas mūs nedaudz satrauca. It sevišķi aprakstā minētais, ka viņa mēdz sev graizīt rokas. Mums nebija bail no garīgi slima bērna, bet gan no tā, vai varam būt droši par saviem, gados jaunajiem pašu bērniem. Krīzes centra psihologs nomierināja, ka meitenei nav pašnāvnieciskas vēlmes, bet nespēja tikt galā ar stresa situācijām, un ka citās valstīs šādiem cilvēkiem terapijas laikā pat piedāvā speciālas "žiletes", ar kurām nevar sevi savainot pārāk nopietni. Izklausījās d…

Aicinājums uz iecietību

Kas jums pirmais nāk prātā, izdzirdot vārdu Eduards Veidenbaums? Kā gulbji balti padebeši? "Pērkona" dziesmas? Latviešu valoda? Varbūt tas, ka viņš prata 10 valodas?
Bet kas jums nāk prātā, ja saku, ka Eduards Veidenbaums bija alkoholķis? Vai viņš tāpēc bija sliktāks dzejnieks un vājāks tulkotājs? Nē, viņš joprojām ir mans iecienītākais latviešu dzejnieks. Tomēr man ir žēl, ka viņš nespēja tikt pāri alkohola varai.Ja nebūtu tās, varbūt viņa mūžs būtu ilgāks par 25 gadiem. Es Veidenbaumu nemīlu tāpēc, ka viņš bija dzērājs, bet dēļ viņa devuma latviešu tautai.



Es nevienu cilvēku nekad neesmu vērtējis sliktāk tikai tāpēc, ka viņš tendēts uz attiecībāma ar sava dzimuma pārstāvi. Mani pat tas neinteresē. Zinu, ka man viens labs paziņa it kā esot homoseksuāls, bet es par to nekad ar viņu neesmu runājis, un viņš joprojām ir man labs paziņa. Man reiz priekšnieks bija homoseksuāls daņu uzņēmējs, bet man viņš neriebās tapēc ka viņš ir homoseksuāls. Man riebās viņa pieeja biznesam. Man…